Zaiga Lazdiņa-Radziņa

klusāk par sniega snigšanu rudenājos
vēl klusāk par soļu švīkstiem eglājā
viņpus vēja
es dzirdēju Rucavas ozolu čukstam
man stāstu
kā vējš priežu čiekuru sēklas sēja
klusāk par klusumu
kas balsi
aiz balss tur sasietu aukā
es vēja nebīstos
es egle dzimusi Rucavas rudzu laukā
/Dace Sadaka/

Kaut arī dzīvoju Rīgā, esmu kurzemniece- “no matu galiņiem līdz pašiem papēžiem”. Ar kurzemnieces raksturu un dūšīgajām kājām, kuras pat nevajag notīt resnākas, lai atbilstu nostāstiem par Rucavas sievu īpaši varenajiem lieliem, ko tautastērpa brunči nedrīkst apslēpt.

Dzimu un uzaugu Durbē, taču savas saknes sajūtu Rucavā- vietā kur dzīvojuši visas manas iepriekšējās paaudzes. Esmu izaugusi ar vecmammas un mammas stāstiem par Paurupi, Ģigām, Papi un Sventāju. Esmu dzirdējusi un redzējusi īsti tautiskus rituālus bez folkloras kopu palīdzības. Man ir mammas darināts Rucavas tautas tērps un no vecvecmammas mantota izrakstītā villaine. Man ir liels dziesmu pūrs un īpašā “savu sakņu”sajūta, kas ļauj stabili turēties visādās dzīves situācijās. Tie līdz ar tautastērpu mantoti no mammas un vecmammas, kuras nesalauza ne smagās padomju cietuma represijas, ne “jaunās dzīves”grūtības pēc atgriešanās dzimtenē. Cik atceros, viņas vienmēr ir dziedājušas- mājās, koros un ansambļos. Dziesma- tā ir viena no saknēm, platais “e”vēl viena. Tautastērps ir vēl viena sakne- koša, krāsaina un iedvesmojoša.