Vaira Vīķe-Freiberga un Imants Freibergs
Abpus ceļam balti ceriņi,
abpus ceriņu baltumam
Latvija mana.
Viņpus gadu rakstam klēts -
tur Laima duravas vaļā slēdz un
dziesmu sauc par savu ceļaspieķi.
Pašā vidū galdauts balts un gaismas tilts
no Zemes un Mēness akas.
Kas malku no tā smeļ,
tas vējotā lukturī gaismu dedz un redz -
mazliet tālāk par ceļu, ko mēro.
Tautastērps, manuprāt, ir viens no veidiem, kā latvietim iztaisnot muguru, būt lepnam un saplūst ar visām tām paaudzēm, kuras laika gaitā ir to darinājušas. Tautastērps nepiedzima vienā dienā, tas pārveidojās, tam ir varianti, bet pats svarīgākais – ar tautastērpu mugurā ir jātur galva augšā, pašapzinīgi un cēli!
Tautastērps dzīvo, jo latvieši, ievērojot tradīcijas, tautastērpus velk arī šodien. Šie tērpi liek attiecīgi uzvesties, izturēties un apzināties savu cieņu un godu. Liela vērtība tiem ir arī tādēļ, ka tie ir ar rokām darināti, kas mūsdienās ir retums.
Esmu daļa no savas Latvijas, daļa no tās elpas. Mans ceļš līdz savam tautastērpam bijis garš, taču nu tā ir daļa no mantojuma, ko es varu nodot nākamajām paaudzēm.
Mana pirmā atmiņa ir par pēdējiem Jāņiem Latvijā, kad Daugavas krastā Salaspilī redzēju garām aizpeldam pilnu liellaivu ar dziedošiem puišiem un meitām tautastērpos. Bēgļu gaitās pārsteidzoši daudz latviešu bija paspējuši paņemt līdzi savus tautastērpus; ar tiem tad greznojās svētkos un priekšnesumos, un man kā bērnam tie ļoti patika. Vācijas posmā dabūju redzēt arī igauņu, lietuviešu un poļu tautastērpus. Marokas gados iznāca saskarties ar arābu un berberu cilšu tautastērpiem, kuros tolaik vēl gandrīz visi staigāja ikdienā.
16 gadu vecumā kopā ar ģimeni iebraucu Kanādā, kur iesvētes mācību laikā satiku vienaudžus, kuri dejoja Toronto deju kopā „Diždancis”. Tā bija izcila deju kopa, un es kautrīgi painteresējos par piedalīšanos. Izrādījās, ka pašai bez sava tērpa par dejošanu nebija ko domāt. Ne mātei, ne man nebija tādas mākas, lai varētu pašas tērpu darināt. Pirkt no rokdarbniecēm izrādījās visai dārgs prieks, kāds neseniem iebraucējiem nebija pa spēkam.
Pagāja gadi. Sāku strādāt par profesori Monreālas Universitātē, un pilsēta gatavojās Pasaules izstādei "Expo '67". Tur biju par pieteicēju (un komentāru autori) lielam un ļoti sekmīgam visu triju Baltijas tautu uzvedumam brīvdabas skatuvē. Man nu bija mugurā Toronto dzīvojošās meistares Otīlijas Mežules darinātais Bārtas tērps, kas pēc tam tika valkāts arī, sakot latviešu dziesmu svētku atklāšanas runu Toronto 1976. gadā, un arī vēlāk, tāpat kā dažādos dievturu daudzinājumos un citos pasākumos, kur arī teicu uzrunas.
Prezidentūras sākumā iegādājos Nīcas tērpu no tautastērpu centra “Senā klēts”, jo māte ir dzimusi nīceniece. Pati sev viņa bija Kanādā iegādājusies Lielvārdes tērpu, to mantoja mana meita Indra. Nīcas tērps mātei nepatika, jo, viņasprāt, tas bija "novazāts" un par daudz darināts un lietots sava košuma dēļ. Man toties tas ļoti patīk, un priecājos, ka man uz to ir mantotas tiesības.
Mans Bārtas tērps tika gaumīgi sabalansēts pēc Otīlijas ieskatiem – villaine grezna, tādēļ dekoratīvā Bārtas svārku mala vienkāršāka, lai tērps kopumā nebūtu pārlieku grezns un smagnējs. Daļu Bārtas un Nīcas tērpu elementu var izmantot abiem kaimiņu novadu tērpiem: grezno villaini, Bārtas sievu cepuri, zeķes, kurpes, kniepķenus un saktas. Krekli un brunči ir katram novadam savdabīgi, ņieburi arī, izņemot pelēko ar melniem izšuvumiem. Tautastērpu es parasti velku Dziesmu svētkos, ja ir aktīva piedalīšanās loma, un Jāņu vakarā, ja ir tāda vide. Nīcas un Alsungas tērpi ir arī manam vīram Imantam Freibergam, tā ka Nīcas tērpos abi esam saskaņoti.
Katram mums savs tautastērps ir kā dārgs pagātnes mantojums, ko varam nodot tālāk no paaudzes paaudzē. Apģērbjot tautastērpu, mēs uzņemam sevī kaut ko senatnīgu un cēlu, izjūtam dzīvu saiti ar savu senču garu. Ar tautastērpu jutīsieties vērtīgāki, skaistāki, dižāki un cēlāki. Aicinu katram padomāt – kamdēļ man ir mans tautastērps!?
Vaira Vīķe-Freiberga
