Solvita Zarupska

Rakstu rakstos zeķes loku
aiz lociņu aizlokiem.
Lai tās soļus viegli lika
likteņdzirnas iegriežot.

Griez saulīt trejas dienas,
iegriez dienu laimstīgās-
suitu zīmes lasīdama,
vienā mezglā sasiedama.

Griez saulīte trejus ceļus,
vēju, lietu paijājot,
Lai es savus suitu brunčus
lepni teku valkājot.

/Dace Sadaka/

  Pati esmu dzimusi Ventspilī, bet tēva puses radi ir no Alsungas.

  Suitu tautastērps atbilst arī manam tautas tērpu vizuālā izskata ideālam – tērpa silueta, krāsu saskaņu, rotu greznumu, dažādo rokdarbu veidu pielietojuma ziņā. 

  Esmu drēbniece un rokdarbniece. Visu tērpu, izņemot audumu aušanu un rotu izgatavošanu esmu darinājusi pati kopš 2013.gada. Sāku ar sarežģītajām daudzkrāsu rakstainajām zeķēm. Meklējot rakstus un informāciju par to adīšanu, uzgāju tautastērpu ekspertes (tagad Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītājas) Lias Monas Ģibietes vadītu semināru vairāku mēnešu garumā Jūrkalnē īsteno suiteņu pulciņā. Tā pamazām tiku gan pie prasmīgu meistaru austiem audumiem, jostu un rotām, gan pie nepieciešamajām zināšanām kā etnogrāfiski atbilstoši uzšūt brunčus, jaciņas, kreklu, izšūt krāšņo smeldžoto krekla apkakli, izadīt raibi raibās zeķes un pērļotos maučus (dūrgalus).

  Iesākumā mērķis bija sevi pārbaudīt tautastērpa pagatavošanas meistarībā. Tagad tas kļuvis par manu godatērpu pasākumos, kuros ar cieņu izrādīt savu piederību Latvijas kultūrai. 

  Tautas tērpa daļas, piemēram, rotas (krekla saktas, gredzenus, sleņģeni), izšūto apkakli, maučus, visas trīs (melnās, sarkanās un puķotās vasaras) jaciņas gaumīgi komplektējot ar mūsdienu apģērbu, ir iespējams tautastērpu nēsāt arī neierastāk – mūsdienīgāk. Tomēr šeit ļoti jājūt gaume un tērpa vilkšanas vieta un noskaņa. Dažkārt, vadot nodarbības rokdarbniecēm, izmantoju izdevību ierādīt kā “iejaukt” etnogrāfiju mūsdienās- tērpu detaļās, rakstos, krāsās.