Sanita Vārpiņa

Es iepinu augumiņu
trejādās villainēs -
baltajā, zilajā 
un visbeidzot vikalē.

Saule dzēra sudrabrasu
jūriņā vīkšēdama
zila zīda debess diegus 
pērkonlietu šūdinot.

Spēru soli dziedādama
Mākoņkalna pavēnī,
Lību brunčus noausdama 
Pitragā spriņģojot.

Ugunī, ugunī!
Dzīvi rakstu ugunī.
Ūdenī, ūdenī!
Spēku šķīlu ūdenī.

Klinšu šķēlei maiga miesa,
maigi kļāvās augumam,
kad es vien nezināju,
kur ņemt gudru padomiņu.

/Dace Sadaka/

   Mums laikam daudzām pirmā iepazīšanās ar tautas tērpu ir lelle Baiba.Man ļoti patika senie žurnāli Zeltene un arī pēc tam atjaunotie,kur bija interesanti raksti par tautas tērpiem.1998.gadā sākās mana iepazīšanās ar aušanu.

   Mans tautas tērps ir darināts 2003.gadā.Kolēģes (TLMS Drellītis) gatavojās uz Dziesmu un deju svētkiem Rīgā.Es arī gribēju.Iepatikās lībiešu Pitraga brunči.Dzeltenā -saulīte,zilais un mūsu jūras zilizaļais tonis.Uzaudu.Nokļuvu Rīgā.Pirms gājiena no brunču ielocēm vēl trāklu diegus izņēmu.Tad tikai pamanīju kā mani brunči saulē vizuļo.Es esmu no Ventspils.Ventspils tautas tērpa bruņči ir ņieburbruncis.Ar trīs villainēm-vīkale,zilā un baltā un mums nav jostas bet slenģene.Ir jau saktas un sleņģene.Man būs arī arī Ventspils ņieburbruncis.Ir jau saktas un sleņģene.Uzaust ņiebrurbrunci ir tikai atrast sev laiku,jo diena vienmēr par īsu.Un tik ļoti gribas vilkt tautas tērpu biežāk.Tāpēc es pat uz pašvaldības vēlēšanām devos tautas tērpā.Fotografēšanās notiek Sarkanmuižas pļavā,kur pavadīta mana bērnība.
Sanita Vārpiņa,Ventspils