Marta Lapiņa un Katrīna Kvistvika

Viegla ir dūja, kas savu deju sauc par
ceļu, aiz kura ziedēt rožu ziedlapām,
kļūstot tām pamazām par dārzu.
Rožu ziedlapās putns sasmēlās rīta smalkuma,
un linu diegiem savalgoja naksnīgās debesis vējā.
Es esmu liepa, tu ziedu skaras,
aiz kurām aug laiks.
Es esmu pīne tavās rokās,
tu esi ziedu virtene manējās.
Tu esi stāsts par palikšanu puķu dārzā,
aiz kura rīta vējš ziedputekšnus pāri oāzei nes.

/Dace  Sadaka/

   No bērna kājas, trīs gadu vecuma, esmu augusi līdz savam latviešu tautas tērpam. Mamma mani guļošu nesa, pāri ielai - uz tā laika ķīmijas fakultātes telpām, kur spēru pirmos deju soļus tautu dejās DA "Dancītis". Dejoju 20 gadus, pie izciliem skolotājiem - Sarmas Freibergas TDA "Latve", Jāņa Ērgļa TDA "Teiksma", Rolanda Juraševska Latvijas Universitātes TDA "Dancis"! Augot man ar deju kā neatņemama sastāvdaļa auga pieredze, zināšanas un pietāte pret latviešu tautas tērpu. Katru reizi kopš vien sevi atceros tautastērpu esmu vilkusi ar lielu lepnumu, valkājusi ar paceltu galvu. Kā bērnam man bija savs tautiskais bruncītis, ko valkāju no garu svārku garuma līdz īsiem - izaugu... Nesen mana Ome - izcila ārste pensionējās 75 gadu vecumā. Viņai esam trīs mazmeitas. Kamēr finanses atļauj, viņa mums trijām vēlējās ko uzdāvināt, ko īpašu - katrai savu tautas tērpu! Tāda nerealitātes sajūta! Man? Pašai savs tautas tērps? Radās pārdomas - kādu, kapēc tieši tādu, kur meklēt idejas realizētājus?

   Šodien man ir savs Alsungas novada latviešu tautas tērps, Omes dāvināts! Līdz šim tikai divreiz uzvilkts - pirmo reizi kļūstot par krustmāti savai krustmeitiņai, uzvilku pašu skaistāko, kas man ir, otreiz - šī gada saulgriežos! Meitai uzšuvām bērnības bruncīti - tā, kā reiz bija man! Šodien gari, vienu dienu būs īsi - izaugs - gan viņa, gan viņas mīlestība pret šo vērtību! Varbūt, ja gribēs, kādudien pārmantos manu tērpu.
Marta Lapiņa ,Katrīna Rīga