Mārīte Pumpure

Rikšiem ,bērīt, cauri laikiem-
uguns svecēm, smalkiem skaliem.
"Dedzi, dedzi ,sapni mans!
Ne Tu kusls laika gans."
Dziju auklas kopā liktas,
lādes vāks gar sienu sitas-
vaļā vērts tas sapni pilda,
rakstots lakats telpu silda.

Domu dūnas pāri veļas
tā kā kamols mīkstas vilnas.
Rit gar rītiem saules stars,
tērpā dzīvo senču gars.
Rikšiem ,bērīt, cauri laikiem-
uguns svecēm, smalkiem skaliem.

/Dace Sadaka/

    Bija viens laimīgs gadījums bērnībā, kad mani, mazu lauku skuķi piecu gadu vecumā, paņēma līdzi uz lielo Rīgu. Tur kāda veikala skatlogā ieraudzīju tautas tērpa svārciņus tieši kā man šūtus. Pie tādiem tikt man nebija lemts, tāpēc visus nākamos dzīves gadus bija sapnis par savu tautastērpu. Pat tika sāktas sarunas ar audējiem par audumu brunčiem un sagādāta dzija zeķēm. Bet dzīve kā vienmēr nes savas korekcijas un tautastērpa darināšana tika atlikta.

    Un tad dzīvē salikās kopā daudz priecīgu notikumu, kad satiku savu vīra kungu, kuram ir brīnišķīga oma Anna. Kurai, kā izrādījās, ir milzīgā pūra lāde (kā jau īstenai Pirmās Latvijas laika lielsaimnieka meitai pienākas) pilna ar dārgumiem. To starpā Alsungas tautas tērps, kuru pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņa saņēma mantojumā no savas mammas, alsundzietes Marijas Teteres. Vīra omamma izdzirdot manu sapni par savu tautastērpu, naskiem soļiem devās pie savas pūra lādes un nodeva to mantojumā man.  Esmu jau ceturtā paaudze, kam ir gods šo tērpu nest. Piektā paaudze, kam šis dārgums tiks nodots mantojumā arī jau ir šajā saulē – atliek tik vēl izaugt!

Mārīte Pumpure,Jelgava