Madara Gasparoviča-Asīte

Dedzu skalu, kuru guni
domu ceļus mērodama,
lindrakrakstus meklēdama
manā latvju liktenī.

Maigām rokām autu sēju
es savā'i galviņā,
lai tas manu vieglu soli
Laimas takā ielapoja.

Dedzu skalu, dedzu sveci
zeķu rakstus lolodama,
spēku saktās iekaldama,
laimi tērpā ieausdama.
/Dace Sadaka/

   Tautiskās dejas dejoju jau no 3. gadu vecuma, tāpēc tautas tērps jau agri kļuvis par īpašo koncertapģērbu, ko var uzlikt svētkos. Sākumā gan valkājām baltās zeķubikses un vēl bija modē šādas tādas neprecizitātes, tomēr tas nemazināja prieku, lepnumu un to īpašo sajūtu dejot tautas tērpā. Pēc vidusskolas beigšanas bija piecu gadu pārtraukums, kad atkal atsāku dejot, aktuāls jautājums kļuva arī par tautas tērpiem. Ilgu laiku vajadzības gadījumā izmantoju deju kolektīva Smiltenes tautas tērpu, tomēr sāku domāt, ka gribētos arī kaut ko savu. Ilgi pētīju un domāju, kādu tautas tērpu gribētu. Visi tērpi man likās tik skaisti un katrā bija, kas īpašs, ko labprāt redzētu savā tērpā. Beigās nolēmu, ka kā galveno kritēriju izvirzu sievu galvassegu. Secināju, ka vislabāk man patīk galvas auti, tāpēc jāskatās Augšzemes un Latgales virzienā. Tad nu ieraugot Augšzemes brunčus ar baltajiem lāsumiņiem, kas tiek iegūti nosienot diegus pirms krāsošanas, nolēmu, ka tas ir kas tāds, ko neesmu manījusi citos novados, un ir man piemērots. Brunči bija arī pirmā tautas tērpa detaļa, kura tapa gatava. Tālāk vajadzēja izvēlēties vienu no diviem šim reģionam raksturīgajiem kreklu veidiem – ar sarkano izšuvumu un parasto krādziņu vai arī ar stāvo krāsaino izsūtot krādziņu un krāsainām izšūtām piedurknēm bez piešūtām aprocēm. Izvēlējos pēdējo un pēc kāda laika manā rīcībā jau bija divas tautas tērpa detaļas krekls un brunči. Tālāk bija jāmeklē atbilstoša josta. Šeit gan līdzi ņēmu brunčus un veiksmīgi atradu atbilstošu celaini, kas vislabāk piestāv tērpam. Tālāk pasūtīju arī galvas autu. Ar tā lietošanu gan viss nav tik viegli, pati sev to uzsiet nemāku un katru reizi, kad tajā jāģērbjas, sanāk meklēt kāda palīdzību.  Tālāk jau sāku domāt, kādu villaini vēlētos – vai grezno un izrakstīto vai kaut ko nedaudz vienkāršāku. Tā kā mans vīrs ir no Sēlijas, tad grāmatā, ieraugot Sēlijas villaini, nolēmu, ka tā man varētu būt vispiemērotākā. Beigās pienāca laiks arī jakai, ko Augšzemē nēsā tikai ziemā. Tā kā zaļā ir man mīļākā krāsa, tad nopriecājos uzzinādama, ka augšzemē nēsātas arī tumši zaļas jakas. Un nebija divu domu par to kādu krāsu, es pasūtīšu. Vēl pēdējie akcenti – piecas Sēlpils saktas un lielā sakta, lai saspraustu villaini un mans tērps gatavs. Tērps austs un šūts Rasas Ozoliņas šūšanas darbnīcā, josta no Ligitas Jansones, saktas no Agra Kramiņa.

Madara Gasparoviča-Asīte ,Jelgava