Ligita un Raitis Ābelnieki

       Zila ir debesu nokareno rudzupuķu svinamā diena.  
       Zila ir upe, kas ābeļziediem lūdz pārtapt par pērļu rotu Piebalgas dārzos. 
       Zila ir josta ap mūsu nama sētu, kurā ābelēm ir sava bišu sanēšanas mūzika. 
       Es biju pirmsākums. Dārza ziedēšana iesākās kopā ar tavu atnākšanu un rudzupuķu saktas iemezglošanos tava baltā krekla atlokos.      
       Tu esi mans dārzs, es tavs dārznieks.  Laiks ir bites, kuru sanēšanas mūzika ir mūžīga.

 /Dace Sadaka/ 

Par mūsu tautastērpiem. 

Man pašam doma par tāda izgatavošanu brieda jau sen. Šķiet, ka pirmo reizi par to nopietni aizdomājos 1990.gadu vidū, kad strādāju par skolotāju Minsteres latviešu ģimnāzijā (Vācijā). Tur ģimnāzijas abiturienti, visi kā viens, katru gadu izlaiduma svinībās ieradās latviešu tautas tērpos. Protams, ka man šaubu nebija, kura novada tērpu izvēlēties, jo esmu piedzimis un uzaudzis Jaunpiebalgā. Ieceres īstenošanai ķērāmies klāt abi ar Ligitu aizpagājušajā gadā un to līdz galam paveicām pirms gada. 

Ligitai arī doma par savu tautastērpu bija briedusi jau kādus gadus iepriekš. Nu, tad kopīgi pastudējām etnogrāfiskos materiālus par Bauskas apkārtnes tērpiem, izvēlējāmies Bauskas strīpainos brunčus, kuri ir senāki par mūsdienās tik izplatītajiem brunčiem ar rozītes motīvu. Ceraukstes jostu izvēlējāmies tamdēļ, ka Ligita nāk no tagadējā Gailīšu pagasta, bet senāk tā teritorija ietilpa Ceraukstes pagastā. Tas, ka blūze ir sasprausta ar Piebalgas Rudzupuķu saktu nav nejaušība, gluži vienkārši – piebaldzēns savai izredzētajai tādu uzdāvināja.

Raitis un Ligita Ābelnieki,Bauska