Jurgita Červinska

Ābeles zaru skavotās delnas
ir maigas ne rūsaini gravotas melnas.
Dzīves vieglumā sapīti lielceļu rakstii 
es jūtu- tā ir dzīve pati, 
kas ceļ un reizē zemzemu liecas,
Līdz zvaigžņu pakariem rītausmā neaizssniedzas.

/Dace  Sadaka/

    Mans stāsts ir gaužām vienkāršs un liekas nekā tur neparasta nav. Jau skolas gados patika dziedāt un kopā ar citām klases biedrenēm devāmies trešdienas vakaros uz pagasta kultūras namu kora mēģinājumiem. Uz svarīgiem sarīkojumiem koristi tērpās "goda drānās" - tautas tērpos. Tad sajūtas dziedot bija fantastiskas, pacilājošas un daudz svinīgākas. Kad nejaukā kode bija iemetusies man dotajos svārkos, kā arī tie bija par mazu, sapratu, ka vēlos pati savus brunčus, tikai ar domām man austus. Un tā arī notika.

     Pagastā dzīvojošā čaklu roku īpašniece Nora Rigerte man noauda vieglus Zemgales brunčus. Dziedot ne tikai korī un duetā "Uzmini nu", bet arī vadot koncertus, tos nu jau kādi 10 gadi velku latviešu tradicionālajos svētkos savā un citu novadu pagastos, jo nekādi nevaru iedomāties sev citas "goda drānas" mugurā, kā tautas tērpu.

     Es lepojos, ka esmu viena no tām, kurai gods ir tērpties sava novada tautas tērpā. Kad esmu tērpusies tajā, ir tāda sajūta, ka tu saņem varenu spēku gan no debesīm, gan no zemes, no dabas kopumā. To nevar ne aprakstīt, ne izstāstīt, tas jāsajūt pašam. 

Jurgita Červinska,Grenctāle