Inita Dzalbe

Es vēja un saules un zemes mazliet.
Es rīta, pusnakts un dienas.
Kur balta ir nakts un diena,
kur rītausmu svin,
Es esmu dakts , 
kas pasaules mīklas min.
Es esmu laimes putekšņi 
rītausmas zārdos.
Es esmu smiltis 
jūrmalas niedrāju vārtos.
Ieklausies, ieskaties,apstājies, vēro,
Es esmu laiks ,kas ceļus dejodams mēro.

/ Dace Sadaka/

   Kabiles Tautastērps.Esmu audēja jau kopš 1979.gada, kad iestājos Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas aušanas nodaļā. Pirms tam pat nezināju kādas izskatās stelles.Pēc skolas beigšanas strādāju kombinātā "Māksla", tur tika noausti daudzi simti metri dažādu Latvijas novadu tautisko brunču audumi..cits par citu skaistāki un krāšņāki! Dzīves ceļi mani aizveda uz Ventspili, tad tika noausts Ventspils sarafāns,kuru nēsāju dažādos pasākumos, bet tad mani ļoti iepatikās, jutos piederīga un noaudu Kabiles brunčus, uzšuvu blūzīti, noaudu lakatu..Kāpēc tieši Kabiles? Gan mana vecvecmāmiņa Dārta (arī bija čakla audēja) un vecvectētiņš Jānis (kalējs), gan vecmāmiņa Emma un vectētiņš Žanis dzīvoja Kabilē. Māmiņai Ilgai aušana nav gājusi pie sirds, bet liela rokdarbniece gan( vēl tagad mazmazbērniem zeķes ada). Arī mana un māsas bērnību dienu vasaras pagājušas Kabilē. Tāpēc es esmu ļoti, ļoti lepna, ka Kabilei ir savs Tautastērps, ka pati to darināju, ka tajā ir kāda daļiņa no maniem senčiem, ka varu parādīt to arī citiem (bet vēl darba daudz pie Tautastērpa).

Inita Dzalbe, Ventspils.