Inga Holsta

Rudenī es Gauju saucu saucu par savu patvērumu,
par savu ieelpas un izelpas bīdi.
Kolīdz koka dvēsele sāk skumt pēc vasaras,
es dziedu.
Kolīdz vējš visas rudens lapas sakaisījis Gaujā,
koku zari kļuvuši kaili,
un ziemas tuvums jūtams ikkatra
sīka putna dūnām kļūstot mīkstām un siltām,
es dziedu.
Es dziedu,
kad Gauja lejtecē kļūst par dziesmu
un augštecē par kalnā kāpēja laivu.
Es dziedu,
kad zāle Gaujas malā kļūst asa,
taču saules atspulgi ūdenī paliek kā arvienu - silti.
Rudenī es Gauju saucu par savu patvērumu.
/Dace  Sadaka/

   Mans pirmais apzinātais tautas tērps bija skaistais, zilais lībiešu arheoloģiskais. Kaut arī tas bija grupas aizlienēts, tomēr jau tad sāku just to sajūtu un prieku nēsājot tautastērpu nevis kā pienākumu priekšnesuma laikā, bet tieši jo ilgāk, jo labāk.
   Tālāk sākot darbojoties LU folkloras kopā „Dandari” man tika iedalīts grezns Zemgales tautas tērps- ar rozīšu svārkiem, sūnzaļu vesti un dzintara pogām. Lepnumu par tautastērpu nedaudz aizēnoja citu izteikumi- re, cik tu skaista zemgaliete, sapratu,ka tā nu tas nepaliks. Uz universitātes izlaidumu tiku pie lieliskas vecāku dāvanas- tautas tērpa pēc maniem ieskatiem. Lai arī gadu vēlāk tas sāka tikai tapt, gūt formu, krāsu, es jau izlaiduma zināju, ka tā būs Vidzeme, un pēc nelielām svārstībām sapratu, jā Cēsīs. Šeit ārī aizsākās mans ceļš folklorā un dančos, kuri aizvien tiek praktizēti un studēti ikdienā. Cēsu tērpā vissvarīgākais man likās tā krāsainība, bieži ģērbojos ar pieeju- jo raibāk, jo jautrāk. Un svārku tumšzilais pamats ar zaļajām, dzeltenajām un sarkanajām pārejām mani fascinēja, kaut kas no Gaujas un rudens. It kā jau pie tērpa pieraksts, bet tas prasa savu, staltāku stāju un atbildību, bet aizvien tajā ir mīļā piederības sajūta.
Inga Holsta,Rīga