Inese Ozollapa

Es esmu dziesma jūrviļņu galotnēs,
kur mūzika ir visur-
baltsmilšu krasta skropstās,
kad akmens maigā čaula skan
kā flauta pret priežu plaukstām
un savas notis
starp gliemežnīcu krellēm ber .
Laiks mani dara maigu-
villainē un vainagā,
vainagā un brunčos,
brunčos un smalkdiegu zeķēs.
Es esmu dziesma jūrviļņu galotnēs,
kur mūzika skan mūžīgi
it visur.

/Dace Sadaka/

  Es visu savu dzīvi esmu dzīvojusi pie jūras. Jūra mani mācīja klausīties, dzirdēt, redzēt, sazīmēt dažādus rakstus piekrastes smiltīs. Dzīvojot pie jūras, es savu dzīvi izjutu kā mūziku, un savu nodarbošanos saistīju ar mūziku. Strādājot bērnudārzā par mūzikas skolotāju un iesaistoties arī Mērsraga kultūras dzīvē, sāku just sevī augam vēlmi pēc sava -Mērsraga tautas tērpa, kas vēl vairāk mani piesietu savām dzimtas saknēm šeit Mērsragā.

Ielūkojos Rasas Ozoliņas aušanas darbnīcā ("Rūja"). Tur tīksminājos arī par citu novadu tautas tērpiem. Kreklu darināja Daiga Dakse („Austraskoks”). Patīk jau man košie, krāšņie tautastērpi, piemēram, Bārtas tautas tērps, Asītes (Dienvidkurzemes) brunči, Zemgales galdainie brunči. Pārlapoju visus piedāvātos tautas tērpu albūmus, tomēr paliku pie saviem-Mērsraga brunčiem.

Inese Ozollapa,Mērsrags