Gunta Liepiņa

Lai uguns, kas kuras , kuras dzīvi -
tik dzīvi kā liesma par dziesmu kļūst,
tik dzīvi lai noaustā jostā
satiekas vējš un jūrmalas krasts,
un priedes, kas zarotām rokām
zemes sāļumu jauc
ar sauli un pusnakts lietiem,
un sniegu, kas dienvidū ir balts.
Viršus kā smalkskaru rotas
laiks mežam ap kaklu sien,
un balti adītās zeķēs
Laime smalkziedu pļavā pasapņot brien...

/Dace Sadaka/

   Zilie un sārtie virši. Šie stiprie, dziedinošie un nektāra pilnie ziedi sāk iekrāsot ražīgo rudens laiku. Tos pinu savā vainagā ne tikai tādēl, ka Ilzes Strēles drosmīgā ideja paredz jebkurā gadalaikā, izrādot savu tautas tērpu, rotāties ar vainagu, un mūsu tikšanās notika jau vasaras tālajā pusē.           Sajūtas, apstākļi un situācijas virzīja manu izvēli nopīt viršu ziedu vainagu, jo vienā mirklī atmiņas plūsma atgādināja par to klātbūtni manā apkārtnē bērnībā un jaunībā. Bet tagad ir manas tālās vasaras gadi. Šajos gados radīju manu tautas tērpu ar rūpīgi un meistarīgi izšūto kreklu ko saņēmu kā dārgu dāvanu no pirmās Latvijas laikiem, no svārkiem, kas darināti auglības krāsās, zeķēm kuras adīja mana mamma. Daudz zīmju un notikumu veido manu dzīvi. Visi Latvijas novadi ar savu bagātību un dāsnumu ir iepīti manā dzīves jostā. Ierados šajā pasaulē tēva- kurzemnieka un mātes- latgalietes ģimenē. Dzīvodami pie Kūdras purva, es iemantoju vidzemnieces paradumus, ar mīlestību aprecēdama zemgalieti. Kopā esam radījuši trīs lieliskus bērnus, ar prieku sagaidām mazbērnus. Manas lielās dzimtas cilvēki vienmēr ir tiekušies uz garīgo gaismu, daudz strādāja, ticēdami un kopdami kopības spēku. Katru dzīves posmu radīdami īpašu un vērtīgu. Un stipro viršu ziedēšanas prieks par spīti vasaras izskaņai ir jauna zīme man. Lai top!

Gunta Liepiņa,Jūrmala