Evita Valdmane

Gadu simteņu paslēpēs slēpties,
kā ceļš kopā tīties,
aiz priežu pasaknēm cauri laikam vīties,
un ceriņos kā senču akā atveldzēties-
vairāk kā soli locīt, vairāk kā vieglumā diet,
vairāk kā liktenī rakstus kalt
un gadsimtu sekundes baltos miltos malt.
Tā ir Zīme no Zemes,
pa laika dzīslām kas plūst.
Tas ir Raksts no stāsta,
kas sīkzaru druskās nesalūzt.
/Dace Sadaka/

    Mans tautas tērpa stāsts ir sajūtās. Tās tinās un vijās ap mani daudzus gadus. Jau bērnībā,vērojot Dziesmu un Deju svētkus,meitenes kuplajos, rakstainajos brunčos man šķita īpaši daiļas un cēlas, tādas,kas māk un prot iznest savu tikumiņu.Tā nu savā 35. dzimšanas dienā es sev uzdāvināju Zemgales tērpu. Tērps aizvien vēl ir papildināms un rotājams, tas mainās man līdz.Tautas tērps man ir kā daļa no saknēm,kas stiprāk liek turēties dzimtajā priežu pakalnē,glabāt vectēva Miķeļa 1934.gadā būvēto Dainu māju godu, kopt savu latvietību un mācīt to dēlam.Tas nav tikai apģērba gabals skapī-viens no daudziem- tā ir Zīme, tas ir Raksts, tas ir Apliecinājums.Tilts,kas manī savieno pagātni un nākotni.

Evita Valdmane,Jelgava