Elīna un Kaspars Beitiņi

Rudenī vējš pilnu kausu bērza spēka
satina seģenē baltā no laika,
no vējotu, pusnaktī paijātu sīkskaru druskām.
Pati, es pati esmu roze,
un pati protu uguni burt,
kurt skalus, lai acis redz acot,
lai pirksti redz vicot caur diegu vijām,
pār smalkiem laika tiltiem kā krāsainām dzijām -
pie tevis un atpakaļ,
pie manis un turp,
vien upe aiz laika zinās - kurp?

Kurp nolīdzinātie ceļa oļi caur dārzu ved?
Kurp aiztek piena straume
no saules rasu, kas dzer?-

pie tevis un atpakaļ,
pie manis un turp,
vien upe aiz laika zinās - kurp?
/Dace  Sadaka/

   Tautastērpus gatavojām savām kāzām (vedībām), kad mūs līdzināja, lai savienotu kopīgai dzīvei kā vīru un sievu ar līdzīgām tiesībām un pienākumiem.
Elīna uz šādiem tautastērpa brunčiem skatījās visu bērnību, jo tieši tādus viņas vecāmamma Ausma Šķēle bija uzaudusi savā bērnībā, mazajai Elīnai tie ļoti patika. Tā kā Elīnas abi vecāki ir no Auces, Zemgales, tad viņai bija pilnīgi skaidrs, ka gatavos Zemgales tautastērpu, un brunčus gribēs savam tautastērpam tādus, kā vecaimammai. Un viņas sapni īstenoja audēja Ausma Spalviņa - uzauda vecāsmammas svārku atdarinājumu. Zeķes ir Elīnas pašas darinātas – tās vispirms uzadītas melnas, tad uzšūts virsū krāsainais raksts. Arī kreklu izšuvusi un krāšņākos Zemgales rakstainos cimdus darinājusi pati.
   Kasparam ir Zemgales etnogrāfiskais tautastērps. Vīriešiem nav lielas daudzveidības tērpu izvēlē, bet sakritība, ka šis tērps ir no Salgales, kas ir Kaspara tēva un tēva tēva dzimtā vieta. Kaspara uzvalku šuva Solveigas Ikertes darbnīcā, krekls, zeķes un zeķu prieves jeb paķeles ir sievas darinātas.
Šobrīd mēs abi tautastērpu visbiežāk velkam uz koncertiem, festivāliem un Dziesmu svētkiem, jo esam aktīvi Iecavas folkloras ansambļa “Tarkšķi” dalībnieki.

Esam Iecavnieki - Elīna un Kaspars Beitiņi.