Elīna Hermane

Dzeltota saule viņpus liepas
krustotus ceļus mij ,
kā bizi liktenis vij 
un sasien pa skarai 
baltu pienu un melnu maizi ,
baltu kreklu un raibu soli.
Dzeltota gaisma no mēness
lūdz rozēm plaukt un
ziediem tapt par tiltu -
no krasta līdz krastam,
no vārda līdz dziesmai, 
no upes līdz gravai, 
no pusnakts līdz rīta
svinēšanai.

/Dace  Sadaka/

   Mans tautastērpa stāsts sākās pirms Minsteres Latviešu ģimnāzijas izlaiduma – kā jau kārtīgā latviešu skolā ārpus Latvijas tur bija tradīcija izlaiduma svinīgajā daļā visiem posties tautastērpos. Vecāki man to uzdāvināja – skaistu jo skaistu Krustpils tērpu, brunčus, kreklu, villaini, jostu, vainagu. Zeķes pati uzadīju klāt. Krustpils tērpu mana mamma man izvēlējās, jo viņas tantei tāds bijis un laikam jau sajutusi, ka tādu grib dot arī man. Tobrīd man pašai nebija vēl nekādas īstenas nojausmas par to, kas ir tautastērps un kā tas nesams – tās zināšanas rodas tikai laika gaitā.

   Kopš skolas beigām tērps ir bijis līdz ar mani visvisādos pasākumos, koncertos un dančos. “Dandaru” laikā vilkts mugurā teju vai katru nedēļu, tad kādus gadus gandrīz nevilkts, bet tepat skapī stāvēja. Nu mans tērps atkal laiku pa laikam ierauga dienasgaismu. 
   Pa šiem nu jau 25 gadiem šis tas nonēsāts, atjaunots, klāt piedarināts. Zeķu pāri ne viens vien novalkāti (dejotājiem zeķes ilgi neturas veselas!), sagādātas mazās sudraba saktas, pati noaudu jaunu jostu, (tā pirmā bija vēl šāds tāds laikam vēl Daiļrades darinājums), krekli arī pārītis novalkāti. Šo pēdējo pati izšuvu, bet labāk jau neteikt, cik gadus krekls tapa, laba draudzene sašuva. Par kreklu un greznajām vilnas apkaklēm un aprocēm reizēm pukojos – citiem pietiek kreklu izmazgāt, izžāvēt, izgludināt, bet es pirms tam noārdu visus smukumus no baltā krekla un pēc gludināšanas atkal vismaz pusstundu sēžu, šujot klāt. Bet toties krāsas un greznums! Aužu otru rakstaino jostu, šoreiz no augos krāsotām dzijām, būs gatava, tad varēšu izvēlēties, kuru šoreiz siet. 
   Greznā baltā villaine maz vilkta, ar tādu jau nedancos, var vien lepni grozīties! Ir man arī lielie rūtainie lakati, abi tieši man austi. Tas otrais no etnogrāfijas patālu, bet tik ļoti mans – krāsās, lielumā, sajūtās, ka nēsāju arī pie sava tautastērpa.
Ar gadiem, šo savu Krustpils tērpu velkot mugurā, nesot to, rodas arvien lielāka apziņa – tas ir mans, tas rāda manu piederību šai vietai, šai zemei.
Elīna Hermane,Daugmale