Egita Galiņa

Es savam mīļajam tautastērpā solījos:
baltu kreklu apvelkot , baltas domas domājot,
baltus ceļus mērojot 
grūtu dienu rakstā ieadot.

Bērīts man kumeliņš 
vieglu riksi ierikšoja
mani laimē sapogātu
mīļā rokās iešūpoja.

Tu, Laimīte, rotātāja!
Tu, Laimīte, dejotāja,
Tu dziesmiņu dziedātāja!
Roka roku sargādama pīņu pīnēs izpinusi.
Roka roku paijādama šūpulīšus šūpojusi,
brunčos ceļus pretī saulei ik rītiņu mērojusi.
/Dace Sadaka/

    Tautastērps man allaž licies kaut kas skaists un īpašs. Vienlaikus arī kaut kas nepieejams, jo diemžēl dzimtas īpašumā nebija saglabājies neviens tērps. 

   Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Likumsakarīgi, ka, atrodoties tik patriotiskā vidē, tikai vērsās plašumā vectēva ieaudzinātā mīlestība pret šo zemi un tās vēsturi. Arī viena no manām skaistākajām vasarām ir tā, kurā studiju ietvaros teju mēneša garumā piedalījos atheoloģiskajos izrakumos Mežītes pilskalnā Talsu novadā. Jau studiju laikā vairāki kursabiedri darbojās dažādos rekonstrukciju klubos un grupās un paši sev darināja senos tērpus. Tolaik arī pamatīgāk saaugu ar sapni par savu tautastērpu.

    Pagāja vairāki gadi, kad dzimšanas dienas dāvanā no Krišjāņa (nu jau mana vīra) un viņa ģimenes saņēmu kaklariņķi un saktiņas. Kad ar vīru pagājušogad sākām kaldināt plānus par precībām, sapņojām par to, cik skaisti būtu, ja mēs viens otram varētu solīties arheoloģiskajos jeb, precīzāk sakot, senajos tērpos. Jo vairāk par to domājām jo nerealizējamāk tas šķita. Bijām pārliecināti, ka vairs nepaspēsim. Un nav arī noslēpums, ka tautastērps nav no tiem lētajiem priekiem. Taču, kad aizvadītajos Ziemsvētkos „rūķītis” zem eglītes bija nolicis brunču audumu, sapratām, ka mums tomēr jāiespringst, lai varam precēties senajos tērpos. Tā arī apmēram pus gada laikā noklomplektējām savus vedību apģērbus. Man ir zemgaļu, bet vīram – senais latgaļu tērps. Jāsaka, ka tas viss nebūtu izdevies bez brīnišķīgiem un atsaucīgiem meistariem – „Pelestakas” meitenēm (Madara Briede un Aija Brikmane), audējas Ausmas Spalviņas un rotkaļa Māra Bražes. 

    Kad vedību dienā ar vīru zirdziņu mugurā iejājām viņa dzimtas sētā, sapratu – man nepavisam nav žēl, ka kāzu dienā mugurā nav tradicionālās baltās kleitas. Tuvojoties sētai, sāka skaidrāk iezīmēties sabraukušo viesu stāvi un ieraudzījām, ka arī lielākā daļa no tiem bija ieradusies tautastērpos. Saskatījāmies un mums abiem sāka birt asaras. Tas bij tik saviļņojoši! Mūsu senču mantojumam – tautastērpam –, patiesi, ir ārkārtīgi liels spēks.

    Taču mūsu seno tērpu stāsts vēl nav galā. Ceram, ka ar laiku tos izdosies vēl papildināt. Un pēc tam – nodot no paaudzes paaudzē. 

Egita Galiņa, Variešu pagasts