Dace Gaile

Tautasdainu kamoliņu
ritināt es ritināju.
Uzzīmēju sauli, vēju - 
maigāk vēl kā otas spurgas spēj.
Mežģīņotās zeķēs deju,
galvā ziīļu vainadziņu-
visus sapņus kopā sēju ,
lai tās dienu baltā diegā sien.

Pa vienai vien no godu kārtas
kā no liesmu drānas sārtas 
manā pūra lādē dzirkstis tiek,
un ne druskas sūrā darba smaržas 
delnu laivās nepaliek.

/Dace Sadaka/

    Lai tiktu līdz Praulienas tērpam ar svītrainiem brunčiem pagāja gana ilgs laiks. Tas sākās skolas laikā,kad sāku darboties skolas folkloras kopā „Trejdeviņi”, ko vadīja zīmēšanas skolotāja Valda , kas pati nāk no folkloras draugu kopas „Skandinieki”. Tajā laikā man bija Vidzemes tērps no Liepas – Cēsu apriņķis, kā jau ierasts Vidzemes svītrainie brunči, krekls, saktiņa, josta un zīļu vaiņags, katrā ziņā no vienkāršajiem variantiem. Gāja laiks – augu un foklora kā arī dalība folkloras kopā neizpalika.Tad tērpam nāca klāt jau ņieburs un smukās diegu mežģīņu zeķes. Man ļoti patīk rokdarbi un aušana, jo mamma ir tekstilmāksliniece un vada Latviešu tautas mākslas studiju „Draudzība”, kur arī pati līdztekus folklorai darbojos un ir amata prasmes. Septiņus gadus atpakaļ piepildīju savu sapni par jaunu tautastērpu, jo pirmais un vienīgais Liepas tērps ir daudzus gadus valkāts un jau bija gatavs doties atpūtā, tā es uzaudu 2010.gadā Ogres brunču un vēl uzšuvu jaku kāt. Tā tapa otrs pilns tautastērpa komplekts kā jau krietnām meitām pienākas – brunči, jaka, krekls, saktiņa, zīļu vaiņags, baltāsdiegu zeķes un kurpes. Liepas brunči ir svītraini uz melna fona un Ogres brunči ir pamatā sarkani, tad  Rātes pasāžā (zem Rīgas domes) kur atrodas Latviešu tautas mākslas savienības izstāde un tirdzniecība ar Latvijas meistaru darinājumiem skaļi parunāju ka brunči uz melna fona ir un brunči sarkani tā kā arī; vēl tā kā gribētos brunčus uz zila fona.Tur pat bija meistare , kas bija izlikusi tirdzniecībā sevis austos Liepupes brunčus uz zila fona atdeva, jo labi zināja ka es nodarbojos ar folkloru nu jaud aktīvi darbojoties folkloras deju kopā „Dandari” saprazdama ka brunči nestāvēs skapī kodēm, bet no brunču auduma taps paši brunči un tiks aktīvi lietoti. Līdz ar 2010./2011.gada mijā jau bija trīspilni tautas tērpi, kas regulāri tiek lietoti – gan kāpjot ar Dandariem uz skatuves, gan arī gadskārtās un citās svētku reizēs. 2015.gada sākumā studijā tika uzvilkti velki 5 brunču audumiem, kur pieteicās vairākas studijas dalībnieces un vieni palika lieki. Sākumā bija domaun vēlme aust Vilzēnu brunču, bet tā kā šajā piegājiena Vilzēnu brunčus auda cita studijas dalībniece, es nolēmu ar mammas un studijas vadītājas ieteikumu ka audīšu citus brunčus. Protams nebija viegli izvēlēties, bet gala beigās mani uzrunāja Praulienas brunči – svītrainie, kas nav redzēti un no populārajiem. Jo gan Liepas, gan Liepupes zili oranži svītrotie (horizontāli), gan īpaši jo Ogre ir no populārā gala un redzami daudz un bieži. Tā man tapa ceturtais īpašais pilnais tautas tērpa komplekts no Vidzemes – Prauliena. Pirms vēl brunčaudums pārtapa brunčos un klāt nāca viss pārējais, pats brunču audums piedalījās 2015.gada Starptautiskā folkloras festivāla „Baltica” tautas lietišķās mākslas izstādē, kas bija apskatāma Rēzeknē. Pagaidām vēl nav īsti pareizā vaiņaga, bet plānots pašai Praulienas vaiņagu arī uztaisīt. Tā kā darbojos 2 kolektīvos –  folkloras deju kopā „Dandari” ar kuriem ir aktīva koncertdarbība, festivāli un daudz kas cits kur jābūt tērpos un arī skatēs mūs vērtē arī kādi mums ir tērpi un Latviešu tautas mākslas studijā „Draudzība” ar kuru piedalamies ikgadējā Brīvdabas muzeja rīkotajā gadatirgū , meistaru amatu demonstrēšanas pasākumos kā „Satiec savu mesitaru”, Dziesmu un deju svētkos un folkloras festivālā.

   Man tautas tērps nozīmē piederību Latvijai un latviešu tautai, identitātes apzināšana. Uzvelkot kādu no tērpiem un jo īpaši Praulienas tērpu jūtos īpaši , izslienas mugura un lepnums par Latvijas krāšņajiem tērpiem. Pēdējie trīs tērpi praktiski viss komplekts ir pašas taisīts – gan austas detaļas gan sašūts kopā; tik pirmajam tērpam brunčaudums nav pašas austs bet sašuvu kopā ar mammas palīdzību gan pati un tik ņieburs un zīļuvaiņags nav pašas taisīts.

   Novēlu katram Latvietim atrast savu tautas tērpu, pēc iespējas izgatavot pašam, jo tad tērpa vērtība tik aug; vilkt mugurā pēc iespējas vairāk – ģimenes godos, saulgriežos un citos svētkos!

Dace Gaile,Rīga