Signe Rirdance

Tautastērps no Bostonas

  Ja man jautā, no kāda novada nāk mans tautastērps, es piemiedzu aci un saku: - No Bostonas.

 Tā arī ir. Savu tautastērpu – Zemgales rozīšu brunčus, sarkanu ņieburu un lina kreklu – es saņēmu mantojumā no vecmammas māsīcas Leonijas jeb Lonijas Kirkums, dzimušas Cīrulis. Lonija piedzima un izauga Jelgavā, bet kara beigās nonāca Vācijā, pēc tam Bostonā ASV. Es viņu satiku tikai vienreiz, kad Lonija deviņdesmito gadu sākumā ciemojās Latvijā. Atceros viņu kā dzīvespriecīgu, staltu kundzi. Diemžēl jau 1994. gada 25. martā Lonija pēc īsas slimības aizgāja viņsaulē. Es tajā laikā ieguvu stipendiju studijām ASV un 1994. decembrī apciemoju Lonijas draugus Bostonā. Viņu stāsti iezīmēja Loniju kā ļoti aktīvu, gudru sievieti, kas mīlēja dzīvi un atradās nerimtīgos sevis meklējumos. Viņa dziedāja Bostonas latviešu korī, gāja Bostonas latviešu baznīcā, piedalījās latviešu sadzīvē. Lonijai patika pucēties, un viņai bija plaša garderobe, tai skaitā divi latviešu tautastērpi. Ar viņas draudzeni Astrīdu Ramrath mēģinājām to visu sašķirot un vērtīgāko ar konteineru sūtījām uz Latviju. Lonijai savu bērnu nebija, un viņa bija vēlējusies, lai tautastērpi paliktu mūsu dzimtā.

 Ilgus gadus Lonijas tautastērps glabājās skapī pie manas mammas Sarmītes. Mammai tas nederēja, man nebija nedz īstas intereses, nedz vajadzības. Tikai pēc tam, kad 2010. gadā ar ģimeni pārcēlāmies uz Stokholmu, es pamazām sāku apjaust, kāda vērtība man pieder. Un tagad man ir daudz iespēju uzposties savā “Bostonas tautastērpā”. Es dziedu Stokholmas latviešu korī, piedalos Stokholmas latviešu skolas pasākumos un spēlēju cītaru tautas mūzikas un danču grupā “Stokholmas Spēlmaņi”. Manai meitai Unai ir tikai septiņi gadi, bet ceru, ka viņa izaugs staltāka un slaidāka par mani. Skapī pie omes Sarmītes savu valkātāju gaida arī otrs Lonijas dārgums, viņas jaunības dienu Bostonas - Rucavas tautas tērps.

Signe Rirdance,Stokholma