Ilze Zvejnieks
Savu tautas tērpu esmu mantojusi no savas krustmātes Ženijas Purviņas, Mammas tantes. Vienmēr esmu domājusi, ka krustmāte savu tautas tērpu paņēma līdzi bēgot no Latvijas Otrā pasaules kara laikā. Tā kā man ar krustmāti to neiznāca noskaidrot, es pie tās versijas arī pieturos.
Ja pareizi atceros, tērpu pirmo reizi vilku mugurā nobeidzot Stokholmas Latviešu sestdienas skolu. Gadu vēlāk, piedaloties 1979. gada Vispasaules Latviešu Dziesmu dienās Visbijā, Gotlandes salā, Zviedrijā, dziedot kopkorī un dejojot tautas dejas tik tuvu Latvijai, kopā ar savu tautas tērpu un pārējiem dalībniekiem piedzīvojām daudz saviļņojušu brīžu.
Par tērpa zemgaļu izcelsmi jau zināju to saņemot, bet ka tērps tieši no Bauskas sapratu 1980-gados skatoties fotoattēlus, ko rādija Austris Grasis no kādas tautu tērpa izstādes Latvijā. Redzot, ka mani svārki ir no Bauskas, ļoti priecājos, jo mans Papus savas vasaras bērnībā pavadīja Vallē, Bauskas tuvumā. Kopš tā brīža, mans tērps patiešām jutās kā pareizais.
No sākotnējā tautas tērpa ir palikušies krustmātes svārki, sudraba saktiņa un ņiebura sudraba podziņas, kā arī Mammas dāvātā matu prievīte no viņas Guntiņu laikiem 1930-gados Latvijā. Ar visām dabīgām pārmaiņām piemēram ar jaunu jostu, kreklu un jaunām zeķēm, radītas gan Latvijā gan Zviedrijā un Kanādā, mans tautiskais tērps tomēr vienmēr būs manējais.
Valkājot savu goda tērpu, jūtos cēla un pacilāta, vai nu godinot Latviju 18. novembrī vai piedaloties Dziesmu un Deju svētkos Latvijā un ārvalstīs. Reizē godinu un atceros savus priekštečus, kuri man devuši iespēju būt latvietei. Es viņiem par to esmu no sirds pateicīga.
Senajā fotogrāfijā ir daļa no Friča Forstmaņa uzņemtās fotogrāfijas no Vispasaules Latviešu dziesmu dienām Gotlandē 1979. gada jūnijā. Bildes vidū mani redz ar vainadziņu galvā un ar sākotnējo, gaišo ņieburu ar sudraba podziņām, kuras vēl arvien pušķo manu tagadējo ņieburu.
Ilze Zvejnieks, Stokholmā, Zviedrijā
