Daina Fitins

Mans tautastērps.

Mana māte piedzima,uzauga un skolojās Dundagā.Nezinu vai viņai kādreiz pašai bija savs tautastērps.1940.gadu fotogrāfijā,kur viņa dzied Reitera korī,viņai ir tautastērps.Mans tēvs pavadīja pirmos gadus Grobiņā,tad Saktpēterburgā.Kad atgriezās Latvijā,tad viņš mācījās Liepājā.Viņam nekad nebija tautastērps.

Kad biju bērns,ļoti apbrīnoju tos citus bērnus un jauniešus,kas uzstājās teātros vai 18.novembra pasākumos savos tautastērpos.Es cerēju,ka reiz arī man būs pašai savs tērps.

Pirmo reizi apciemoju okupēto Latviju (Rīgu) ar savu līgavaini.Otro reizi,1979.gadā ,ceļoju ar savu tēvu.Apmetāmies ārzemju tūristiem atļautajā viesnīcā,no kurienes ap stūri atradās armijas ekonomiskais veikals (tā kā tēvs to atminējās).AEV bija skaistas koku trepes,kas vijās līdz pat 3. vai 4.stāvam.Kaut kur ap 2.-3.stāvubija izlikti latviskie rokdarbi,un tur pakārti starp citiem audumiem bija divi sieviešu tautastērpu komplekti.Es uzmēģināju abus tērpus,bet Krustpils tērps derēja kā uzšūts!Tēvs ,mani redzēdams tautastērpā,solījās man to uzdāvināt kā atmiņu no mūsu pirmā kopīgā brauciena uz Latviju.Kad atgriezos viesnīcā,tad pa istabu staigāju ļoti laimīga.Tēvam saskrēja asaras acīs,un mēs viens otru silti apskāvām.

Mēs uzaicinājām radus pie mums uzēst kopīgas pusdienas.Viņi baidījās tuvoties viesnīcai,un mums bija ilgi jāpūlas viņus pierunāt tomēr nākt mums līdz īekšā pa ārdurvīm.Beigās mums tomēr laimējās visus sapulcināt kopējām pusdienām un pavadījām skaistu brīdi kā sapnī.Mēs visus uzlūdzām pēc tam uz mūsu viesnīcas istabu,lai viņiem izrādītu tautastērpus.Bet viņi nenāca uz istabu,jo tā jau padomju okupētajā Latvijā nevar uzvesties.Mūsu radiņi dzīvoja Rīgā,bet neuzdrošinājās ciemiņus no Baltijas jūras otrā krasta satikt savā galvaspilsētā,ārzemnieku viesnīcā.Man tas bija nepatīkams piedzīvojums:ja jau tā baidās kopīgas pusdienas uzēst,un pat nenāk līdzi uz viesnīcas istabu,kas tad vēl vaŗetu būt mums aizliegts kopīgi darīt?

Es esmu uzaugusi Stokholmā,brīvībā,latviskā vidē.Katru reizi,kad uzvelku savu tautastērpu,tad man šis nelāgais piedzīvojums okupētajā Latvijā nāk prātā.

Visas zīmes un katru norēķinu kas bija klāt tautastērpam esmu paturējusi.Es gribētu uzznāt,kāpēc šis nelietotais tautastērps bij nodots pārdošanā,uz komisiju.Es iedomājos,ka varbūt tajos grūtajos laikos,kādai sievietei bija spiesta lieta šo tērpu pārdot,jo trūka naudas ēdienam,vai ārstēšanai,vaijumtam cauri tecēja ūdens...Bija vajadzīga naudiņa,un tērps bija jāpārdod.

Stokholmā tēvs pavadīja nedēļas nogales,palīdzēdams tautiešiem ar elektrības darbiem (ievelkot,izlabojot vadus un taml.)Tā kā viņš reti bija mājās nedēļas nogalēs,tad es pie sevis viņa prombūtni iesaucu kā "tēvs strādā Latviešu Palīdzības komitejā"

Kaut kad 1080.g.sākumā ,tēvs strādāja pie zeltkaļmeistara Aleksandru Platbārzdi,kas gatavojās atvērt rotaslietas veikalu un darbnīcu Stokholmas priekšpilsētā Kista.Viņa sieva Dzidra Platbārzde strādāja kā pārdevēja pašu rotuaslietas veikalā.Abas mūsu ģimenes ļoti labi satikās.

zviedrijas latviešu sabiedrība bija lūgusi Aleksandram Platbārzdim uztaisīt kādu latvisku rotaslietu,lai to dāvinātu Zviedrijas karalienei Silvijai,viņas laulības/karalienes goda kārtai.(1976,gads).šim gadījumam,zeltkalis Platbārzdis bija izkalis divas lielas sudraba saktas-vienu kā paraugu,otru kā dāvināmo saktu.Paraugu viņš parādīja tēvam ,kas to apbrīnoja un lūdz nopirkt.Bet Platbārzdis to negribēja pārdot.Tēvs vairākas reizes prasīja,vai var saktu nopirkt,līdz beidzot pēc pāris gadiem,Patbārzdis teica:"Vai Dainai ir tautastērps pie kura saktu piespraust?"Tad tēvs pastāstīja par mūsu Rīgas braucienu.Šķiet,ka liktenis lēma zeltkalim Platbārzdim beidzot piekrist tēva lūgumam saktu pārdot.No tā brīža es apsolījos tēvam saktu nēsāt kad vien iespējams,Pirmo reizi kad vilku tautastērpu ar saktu,bija Viļņa Zaļkalna bērēs 2002.gadā.Vilnis bija viens no tiem cilvēkiem,kas mani ieveda latviešu sabiedrībā,kad piedalījos "Mičošnas"turnejā pa Austrāliju,tad man vēl nebija ne sava tautastērpa ,ne savas saktas.