Daiga Kivleniece
Melngailiete,daileniete,stokholmiete...
Ar Emila Melngaiļa mūzikas vidusskolas dziedāšanas speciālistes izglītību,izturot konkusu,13 gadus nodziedāju Valsts Deju ansamblī "Daile"-mākslinieciskais vadītājs un horeogrāfs Uldis Žagata.Par tērpiem atbildēja māksliniece Mirdza Kangare.Koncertprogrammas tērpos etnografiski precīzos nacionālos tērpos vai kostimos,kas tapa stilizējot etnografiskos elementus un tika meistaroti katram māksliniekam individuāli.
Sašūpojoties eonomiskajai situācijai Latvijā 2009.gadā ,darba vietu atradu Stokholmā.Kā gan bez dziedāšanas!?Pēc nedēļas uzsāku dziedāt Stokholmas latviešu korī.Ārpus Latvijas esot ,tautas tērpam ir pievienotā vērtiba.Kā koristei man sava tērpa nebija,bet uzstāšanās tautas tērpā ir kora goda lieta.Kādā meģinājuma vakarā ,mana draudzene Ingrida Leimane sniedza prāvu kārbu,kas bija nokļuvusi ģimenē.Jā,atgūstot Latvijas neatkarību,tautiešu dāvinājumi-grāmatas ,tautas tērpi,nonāca Zviedrijā.Mēs satikāmies-baltā villaine,blūze,Lielvārdes josta,saktiņas,galvas vainags,vidzemes sieviešu brunču audums.Un tā,jau 2013.gada Dziesmu un Deju svētkos "iegriezu"pa vējam svārkus,pateicoties Inetai Bērziņai- drēbniekam ar ilggadīgām zinašanām un prasmēm latviešu tautas tērpa darināšanā.Latvijas simtsgades Dziesmu un Deju svētkos lepni gavilēju ,tērpa papildinošai ,klat piemeistarotajai jaciņai ar 12 vilnīšiem,kas liecina par pārticību.
Stokholmas latviešu sabiedrība ir atsaucīga un izpalīdzīga.Šajā īpašajā reizē,redzamā sievas aube ir Stokholmas latviešu kora ilggadīgās diriģentes Gaidas Rulles pašrocīgs izšuvums.
Brīdī,kad draugs Hokans Erikssons saprata,ka manu radošo garu var iepriecināt vijole,rokās ieslīdēja viena no Hokana tēva vijolēm,kas,visticamāk, no Dalarnas.Tā ar lusti, spēlēju vijoli tautas mūzikas un danču grupā"Stokholmas Spēlmaņi".
Nu re ,caur sava tautas tērpa stāstu, jums atklāju,ka es-priekulniece,kas kurzemniece,vidzemnieces kārtā dziedu ,spēlēju un daru dzīvu!
Ar Emila Melngaiļa mūzikas vidusskolas dziedāšanas speciālistes izglītību,izturot konkusu,13 gadus nodziedāju Valsts Deju ansamblī "Daile"-mākslinieciskais vadītājs un horeogrāfs Uldis Žagata.Par tērpiem atbildēja māksliniece Mirdza Kangare.Koncertprogrammas tērpos etnografiski precīzos nacionālos tērpos vai kostimos,kas tapa stilizējot etnografiskos elementus un tika meistaroti katram māksliniekam individuāli.
Sašūpojoties eonomiskajai situācijai Latvijā 2009.gadā ,darba vietu atradu Stokholmā.Kā gan bez dziedāšanas!?Pēc nedēļas uzsāku dziedāt Stokholmas latviešu korī.Ārpus Latvijas esot ,tautas tērpam ir pievienotā vērtiba.Kā koristei man sava tērpa nebija,bet uzstāšanās tautas tērpā ir kora goda lieta.Kādā meģinājuma vakarā ,mana draudzene Ingrida Leimane sniedza prāvu kārbu,kas bija nokļuvusi ģimenē.Jā,atgūstot Latvijas neatkarību,tautiešu dāvinājumi-grāmatas ,tautas tērpi,nonāca Zviedrijā.Mēs satikāmies-baltā villaine,blūze,Lielvārdes josta,saktiņas,galvas vainags,vidzemes sieviešu brunču audums.Un tā,jau 2013.gada Dziesmu un Deju svētkos "iegriezu"pa vējam svārkus,pateicoties Inetai Bērziņai- drēbniekam ar ilggadīgām zinašanām un prasmēm latviešu tautas tērpa darināšanā.Latvijas simtsgades Dziesmu un Deju svētkos lepni gavilēju ,tērpa papildinošai ,klat piemeistarotajai jaciņai ar 12 vilnīšiem,kas liecina par pārticību.
Stokholmas latviešu sabiedrība ir atsaucīga un izpalīdzīga.Šajā īpašajā reizē,redzamā sievas aube ir Stokholmas latviešu kora ilggadīgās diriģentes Gaidas Rulles pašrocīgs izšuvums.
Brīdī,kad draugs Hokans Erikssons saprata,ka manu radošo garu var iepriecināt vijole,rokās ieslīdēja viena no Hokana tēva vijolēm,kas,visticamāk, no Dalarnas.Tā ar lusti, spēlēju vijoli tautas mūzikas un danču grupā"Stokholmas Spēlmaņi".
Nu re ,caur sava tautas tērpa stāstu, jums atklāju,ka es-priekulniece,kas kurzemniece,vidzemnieces kārtā dziedu ,spēlēju un daru dzīvu!
Ar pateicību un mīlestibu,
Daiga Kivleniece.
Daiga Kivleniece.
