Laura Strazdiņa

Strazdiņu ģimenes stāsts

2020.gada 28. janvārī mūsu ģimenes tautastērps nosvinēja savu 80. gada jubileju. Šī Nīcas tautastērpa stāsts sākās 1940. gadā Rīgā, kad mūsu vecvectēv Jāzeps Šelengovs (19.10.1910. –22.07.1977.) pasūtīja, lai uzšuj etnogrāfiski pareizu Nīcas tautastērpu mūsu vecvecmammai (28.01.1915.-12.05.2005.). Šo Tautastērpu viņš uzdāvināja savai sievai Gerdai Margrietai Šelengovai 25. dzimšanas dienā 1940. gada 28. janvārī (pielikumā tās dienas bilde).

Otrā pasaules kara laikā Gerda ar bērniem (Ināru Silviju dz.14.09.1936. un Ojāru Olavu dz. 19.03.1939.) un vairākiem koferiem, kuros starp ikdienā nepieciešamajām lietām bija arī tautastērps un Jāzepa Latvijas laika zobens, devās bēgļu gaitās. Gerda ar bērniem bez vīra Jāzepa, kurš nepaspēja uz kuģiLatviju pameta 1944.gada oktobrī ar kuģi “Steuben”, kas devās no Rīgas uz Vāciju. Pēc tam ģimene ar vilcienu devas pie savas tantes Annas Rosinsky Rīgā (dz.1895g. m. 26.02.1991. Dorchtersen,Vācijā) un vecāsmātes Jūlijas Rosisnky (5.07.1863.- 18.12.1951. Birkausen, Vācijā) uz Polijas pilsētu Gņezno, kuras Latviju bija pametušas jau 1939.gada oktobrī . Tur tiek pavadīti pirmie divi gadi svešumā....

Vēlāk jau Gerda ar bērniem un vecomammu devas uz Birkhauzenu (Birkhausen) Vācijā, kur apmetās un strādāja pie vācu zemniekiem. Vēlāk jau bēgļu gaitas tiek pavadītas bēgļu nometnē Nordlingenā (Nördlingen) un vēlāk Memingenā (Memmingen), kur nodzīvoja līdz 1948.gada martam, kad no Vācijas atgriezās Latvijā pie sava vīra Jāzepa, kuram tā arī neizdevās pamest Latviju. Gerda ar bērniem atpakaļceļā uz Latviju pavadīja 5 nedēļas.

Tautastērps visu šo laiku ceļo līdzi un tiek uzvilkts godos, kā arī izstādīts Latviešu darba skatē Nordlingenā..

Mūsu tautastērps kā viena no ģimenes vērtībām, kas tika paņemts līdzi pametot dzimteni, ir bijis ne tikai vēsturisku notikumu liecinieks, bet arī Gerdas, Ināras un Ojāra ceļojuma un likteņa liecinieks. Jo viss varēja būt citādāk, kad radās iespēja no bēgļu nometnēm pārcelties uz Angliju, Kanādu, Amerikas Savienotajām Valstīm vai Austrāliju, kur vairāki Gerdas draugi arī pārcēlās, bet vecvecmammas (jeb kā mēs viņu saucām – Oricomes) Gerdas mīlestība pret Jāzepu bija lielāka, lai pieņemtu lēmumu atgriezties pie Jāzepa un nu jau citādā Latvijā, kaut gan Jāzeps uzskatīja, ka Gerdai ar bērniem būtu jādodas uz Kanādu. Pēdējo reizi Gerda tautastērpu uzvilka 1955. gadā savā un Jāzepa 20. gadu kāzu Jubilejā.

Šo tautas tērpu vēlāk pārmantoja meita Ināra Strazdiņa, kura, pārstāvot Rīgas Medicīnas institūta kori , to uzvelk Pirmajos Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkos "Gaudeamus'' 1956.gadā Tartu, Igaunijā. Arī Otrajos Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkos 1957.gada jūlijā Rīgāa, kā otrais alts trešā kursa studente Ināra ceļ godā ģimenes tautastērpu. Savukārt pēdējo reizi Ināra nu jau kā pediatre to uzvelk Pirmajā Vispasaules latviešu ārstu kongresā 1989.gadā no 18. līdz 27. jūnijam Rīgā.

Gadsimtu mijā tautastērps tiek restaurēts, kur kāda salona meistari rūpīgi novērš laika atstātās pēdas, lai tautastērps vēl ilgi kalpotu savā sākotnējā izskatā.

Šobrīd tautas tērps ir nodots mantojumā ģimenes trešajai paaudzei - mazmazmeitai Lindai Strazdiņai ģimenes relikvijas saglabāšanai.

Pielikumā bildes:

Gerda 1940.gada 29. janvārī, Rīga
Latviešu darba skate 1946. gads, Vācija
Latviešu darba skate 1946. gads, Vācija
Gerdas un Jāzepa laulības 20. gada diena (24.12.1955)
Ināra Strazdiņa 1956.gada maijs - Pirmie Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkos "Gaudeamus'' Tartu, Igaunijā
2018.gada 18.novembris.
2020. gada Tautastērpa gājiena bilde.