Dace Rozenburga

Mana Tautastērpa stāsts.

Mans Tautas tērps pie manis atnāca tajā brīdī, kad mana dzīve meta lielo kūleni un sagriezās pa 180 grādiem.

Tajā brīdī, kad bija sasniegts daudz- laba izglītība, labs darbs,savs bizness, ģimene, vīrs, bērni, sava māja, ikdienas rūpes , svētku prieki, pilns komplekts laimīgai dzīvei. Viss, kā pēc Maslova piramīdas, sākās savas garīgās dzīves piepildījumi caur Kristietību,  tad Austrumu filozofija un Reiki, pasaules apceļošana un arvien mūžīgais jautājums neatstājās no manis : ,,ko vēl?!, vai tad tas viss?!, kas būs pēc tam.…?!,,

Un tad , tajā vasarā, jaunākajai  meitai bija paredzēts piedalīties gājienā Baltikas festivāla ietvaros, kā Tautas lietišķās studijas ,,Tīne,, dalībniecei. Atbalstot meitiņu,posos kopā ar viņu gājienam. Nosacījums gājienam bija tautas tērps, kura man toreiz nebija. Arī visas iespējamās, uz to brīdi vietas, kur tautastērpu varētu aizlienēt, bija iztukšotas. Uz maniem neatlaidīgajiem centieniem atrast tautastērpu beidzot atsaucās kāda teātra studija Vecrīgā. Tā es tiku pie tērpa, kas gan neatbilda tā laika kritērijiem par tautas tērpu, bet uz blūzes apkaklītes izšūtie auseklīši , zaļas krāsas robainā ņiebur jaka ar sarkani rūtainajiem brunčiem, papildināti  ar pašas pīto kuplo rožu vainagu izskatījās labi un es sajutos tā, kaut kā ļoti īpaši, savādāk, kā parasti. Tāda pacilājoša , neaizmirstama, pozitīva enerģijā ieplūda manī. Es sajutos stabilāk, kā nekad un savā vietā.

Otro reizi tautas tērpu uzvilku tad, kad jau biju kora ,,Ogre,, sastāvā Ziemeļvalstu dziesmu svētkos. Tas bija Mazsalacas Ziemeļvidzemes tautas tērps,  par kuru 2008 gadā koris ,,Ogre,, tautas tērpu skatē ieguva pirmo vietu.  Tā stabilitāte un miera sajūta apņēma mani otru reizi ,un tagad jau,es  tā konkrēti sajutu sevi un nepieciešamību pēc sava tautas tērpa.

Tā pirmā doma bija darīt to pašai. No savas dzimtas sievietēm , mammasmammas, omītes, mammas un tantēm esmu mantojusi milzīgu pacietību un mīlestību uz rokdarbiem , adīšanu, pīšanu , aušanu. Savu bērnību atceros , kā dzīvi zem stellēm. Stelles bija galvenā mēbele, kas allaž stāvēja istabā pa vidu. Dažādu krāsu dziju dzīpariņi, niedru un salmu gabaliņi bija gana aizraujošas rotaļlietas.

Savu tautas brunču tapšanas stadijā padomu lūdzu Tautas lietišķas mākslas studijas ,,Kamene,, audējām, kur arī tapa manis pašas austais  Sēlijas brunču audums. Bet izņemts no stellēm , izrādījās man nedaudz par īsu, un arī krāsu gamma ne visai gāja pie sirds. Man vairāk pie sirds, tomēr, tie zilie toņi.

Un tā,vai nu uzstādījums,  darināt pašai tautas tērpu bija par augstu, vai arī pietrūka jaudas turpināt iesākto….? Bet jau laikā, kad dzīvoju Norvēģijā, kādā no atvaļinājumiem Latvijā iegriezos ,, Senajā klētī,, un tur viņš stāvēja- zili sarkanais bruncis ar baltajiem lāsumiņiem, vilnas zilā ņiebur jaka ar augsto , zobaino apkaklīti. Nu gluži kā tas pirmais, ko biju aizlienējusi, tikai šis manos mīļajos toņos.

Laika gaitā tērpu papildināju ar izšūtu garo kreklu un galvas autu. Varu teikt, ka mana Augšzemes Sēlijas tautas tērpa  autors ir ,, Senās klēts ,, radošā komanda ar jauko, zinošo Zinaīdu Arkloni. Bet, jo īpašu paldies vēlos teikt smalko darbu izšuvumu autorēm: Brunči - austi SIA "Limbažu Tīne", sašuva meistare Biruta Kaldre. Ņiebur jaku sašuva meistare Astrīda Skudrīte.

Kreklu izšuva meistare Irēna Nezduļkina, sašuva meistare Biruta

Kaldre. Galvasauta audumu uzauda meistare Inese Ratniece, izšuva meistare

Ausma Apša, sašuva meistare Biruta Kaldre. Pati to ,tādā kvalitātē, nebūtu paveikusi.

Ar jostu arī sanāca tā kosmiski. Arī to biju sākusi darināt pati un tā vēl jo projām stāv velkos. Bet kaut kur sociālajos tīklos manu uzmanību piesaistīja kādas audējas darinātas jostas. To krāsu un rakstu salikumi bija neierasti, savādāki, kas tā silti vibrēja caur ekrānu. Tā es iepazinos ar Inesi Krūmiņu un tagad man ir viņas austā,  man īpašā , neatkārtojamo rakstu celainā josta.

Burbuļsaktiņas ir mammas dāvātās.

Pērļotie gredzentiņi ar Latvju zīmēm ir pašas darināti.

Mans tautas tērps man  ir kļuvis par kupolu, kas  mani sargā, iedvesmo un virza. Mans tautas tērps ir mana reliģija un svētnīca. Caur tautas tērpa tapšanas posmiem , škirstot un iepazīstot Latvju zīmes, iepērļojot tās rotās un ieadot tās zeķēs esmu atradusi arī atbildes uz daudziem saviem neskaidrajiem eksistenciālajiem jautājumiem.

Manā tautas tērpā izšūtās un ieaustās Latvju zīmes ir ceļa zīmes manā tagadējā ceļā.