Lauma Rode un bērni

Kā pa jokam, beigās tīši, es tiku pie Sakas tautastērpa.

   Stāsts aizsākās 2017. gada rudenī, kad abas ar Andru braucām no Briseles uz Minsteri mācīties gatavot arheoloģiskos apavus. Tur notika meistarklase Agritas un Māras Krieviņu vadībā. Zābakus gatavoju savam arheoloģiskajam tautastērpam, bet darbs izrādījās daudz grūtāks un laika mazāk kā sākumā šķita vajadzēs, tāpēc zābakus meistarklasē nepabeidzu, toties sanāca zils pastalu pāris. Biju tik priecīga un lepna par sevi, ka pastalas nobildēju un foto "ieliku" Facebook. Briselē, izrādās, ir darboties gatavas sievas, un komentārs pēc komentāra, vārds pa vārdam, sarunājām saorganizēt kādu radošu meistarklasi. Ilze Vesere sazinājās ar meistari Lailu Puķīti no Suitiem, un pirmā — brunču šūšanas — meistarklase notika jau janvārī. Piedalījos pie rīkošanas un tad jau gribi, negribi, uz meistarklasi jāiet. Bet man jau ir mans tautastērps, otra taču nevajag! Ilze cītīgi apzināja, kura novada brunčus katra no dalībniecēm gribētu, sazinājās ar audējām, meklēja variantus. Kad pienāca mana kārta izvēlēties brunčus, teicu: "…ja nu vienīgi Sakas, tāds neparasts brunčaudums!" un Ilze sadabūja man to Sakas brunču audumu!!! Limbažu Tīnē, rūpnieciski austu. Auduma pietika etnogrāfiskajiem brunčiem un palika gabals. Neizniekos jau smuku audumu! Uzšuvu arī svārkus ikdienai ☺

   Radošā darbošanās jaukajā kompānijā aizrāva, vēl svārki nebija pabeigti, kad jau plānojām, ko varētu nākamo darināt. 2018. gadā gandrīz katru mēnesi rīkojām kādu meistarklasi – locījām faltēs un šuvām brunčus, darinājām pastalas, šuvām kreklus, mācījāmies jostu aušanas pamatus, adījām cimdus un zeķes, šūdinājām kroņus (izšūšana nav vēl pabeigta, atstāta darbiem "pensijas vecumā") un noslēdzām ar saktu izgatavošanas meistarklasi.

   Esmu ļoti lepna par savu kreklu, kuram pati izdomāju stāvkrādziņas rakstu un arī izšuvu to. 

   Kad brunči un krekls gatavs, gribējās atbilstošas saktas un arī sleņģeni (studija "Latva").

   Pagaidām pie šī tautastērpa man villaines nebūs, bet ir plecu lakats, kuru piemeklēju, manuprāt, saskaņotās krāsās. "Radošo rotu darbnīca" izgatavoja lielo saktu ar manis izvēlētu krāsaino actiņu salikumu …nav tikai sarkanas, bet arī zilas un zaļas.

   Tikko martā notika ņieburu šūšanas meistarklase. Man ir arī sarkana jaka, ko varu vilkt gan pie etnogrāfiskajiem brunčiem, gan ikdienas svārkiem.

   Pašas darbošanās tērpa izgatavošanā iemācīja, ka tautastērps jau nav tikai tas, ko velk uz Dziesmu un Deju svētkiem vai Jāņu naktī vtml, un pārējā laikā tas stāv skapī. Atsevišķas tautastērpa daļas pat ļoti smuki izskatās un labi iederas arī ikdienā — vai tie būtu īsie svārki/brunči, vai tērpa jaka pie mūsdienu apģērba, vai sakta pie žaketes atloka — tik atsvaidzinoši, tik dzīvi, tik neierasti, bet mīļi latviski… Tērps uz tautiskas "nots" jeb tērps ar tautisku "odziņu" un vienlaicīgi vēl viens tautastērps.

   Tā no zilām pastalām es tiku pie Sakas tautastērpa un tautiska ikdienas tērpa!