Ilze Zilgalve

         Mums, latviešiem, tautastērps nav vienkārši apģērba gabals, kuru šad tad uzvelkam.Tam nāk līdzi lepnums par saglabāto vēsturisko mantojumu, piederības sajūta vienam veselumam-Latviešu tautai. Tās ir goda drānas, kuras velkam tikai svinīgos, īpašos gadījumos. Tautastērps tiek aprūpēts, pieslīpēts, meitas un sievas vienmēr ir sacentušās par labāko cakojumu un greznākām rotām.

Savu tautastērpu šuvu pati. 16 gadu vecumā sāku padziļināti interesēties par tautasdziesmām, par folkloru, latvisko pasaules uztveri, uzskatiem un savām saknēm. Pētījumos atklāju, ka mani priekšteči ir nākuši no visiem 4 novadiem, līdz ar to izvēlējos tērpu, kas visvairāk nāca pie sirds. 

      Viss sākās ar brunčiem. Sarkanbrūnīgā krāsa ar zaļo strīpu tieši atspoguļoja manu dzīvelīgo raksturu. Tas ir Dundagas novads, uz ko krita mana izvēle. Krekls ar balto izšuvumu nāca drīz pēc tam. Jostu un villaini es piepirku klāt, tās ir citu labāku meistaru darinātas. Šis tērps izbraukāja dažādus Latvijas novadus piedzīvojot pirmos Baltikas festivālus un daudzus Jāņus. 

      Arī kāzās mičojot vilku tautas tērpu, kur man bija jāatvadās no sava vainadziņa, kurš tika nodots jaunākai un neprecētai meitai, savukārt es tiku pie māsas dāvinātās greznās aubes, kuru ar godu nēsāju.

      Pēdējos 20 gadus šis tērps ir ceļojis man līdzi visur, kur mani ceļi ir veduši. Esmu dzīvojusi Lietuvā un piedalījusies lietuviešu Lieldienu un dažādu kultūras svētku svinēšanā. Francijā ir aizvadīti gan 18. novembra gan Līgo svētki. Tagad  Beļģijā šis tērps tiek vilkts gan uz 18. novembra svinīgajiem pasākumiem, gan uz Jāņu ielīgošanu, gan vests uz Latviju, lai piedalītos dziesmu svētkos. 

Sirsnībā,Ilze Zilgalve,Brisele