Dace,Anna Lonija,Alma,Jēkabs Ulmaņi

   Mūsu saimes tautastērpa stāsts sākas ar vecmāmiņu. Viņa bija ļoti čakla rokdarbniece un šuvēja, bet viņas tautastērps kara un sabiedrisko iekārtu maiņu laikā gājis zudumā. Kad viņas vecākā meita beidza skolu, jau pēckara gados, tika nolemts, ka visi izlaidumā vilks tautastērpus. Manai tantei sava tautastērpa nebija. Naktī pirms izlaiduma vecmāmiņa raudādama pielāgoja tantei aizlienētu tērpu, skumdama, ka nevar sagādāt pašai savu. 

   Studiju laikā Latvijas Universitātē vairākas manas kursa biedrenes izgatavoja sev tautastērpu, bet man tobrīd interesi iegūt savu tautastērpu aizsedza citi steidzami projekti. 2005. gadā liktenis atveda uz Beļģiju. Man parādījās vairāk brīva laika, jo es sāku strādāt par pilna laika māmiņu. Trīs lielākie bērni sāka dziedāt Briseles latviešu bērnu vokālajā grupā. Uz koncertu diriģente vēlējās, lai visi būtu glīti, balti kā eņģelīši, baltos, garos kreklos. Papētīju tautisko kreklu piegrieztnes, un tapa 20 pirmie tautiskā stila krekli. Tā bija laba skola. Tomēr nopietnākā ierosme sagādāt tautastērpus sev un savai ģimenei bija 2013. gada dziesmu un deju svētki, kur Briseles latviešu korī dziedāja abas meitas. Tautastērpi tapa gan kā meistaru darbs, gan pašas spēkiem. Arī pēc šiem svētkiem tautastērps tika turēts lielā cieņā un vilkts uz citiem lielākiem pasākumiem. Uz saviem skolas izlaidumiem abas meitas devās tautastērpā, bija lepnas un saņēma daudz atzinības ,gan no skolas biedriem un viņu radiniekiem, gan no skolas vadības un skolotājiem (tie ne visi bija latvieši). Tagad arī jaunākais dēls dejo Briseles latviešu bērnu deju kolektīvā manis gatavotā tērpā. Jāņus un valsts svētkus mūsu ģimene bieži svin tieši tautastērpos. Tautastērps šeit palīdz noturēt saikni ar Latviju un atcerēties par savām saknēm. Mūsu tautastērpi gan tāpat kā Rīga vēl nav gatavi, un gandrīz katru gadu iegūst kādu jaunu vai uzlabotu elementu. 

 Dace Ulmane