Maija Hinkle
2020. gada
janvārī “Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centra” dibinātāja un
valdes priekšsēde Maija Hinkle (dz. Veinberga) dāvināja muzeja krājumam pašas
darināto Nīcas tautas tērpu. Pirms tērpa pieņemšanas krājumā, mums bija iespēja
Maiju nofotografēt tautas tērpā. Kaut arī tas bija gatavots laikā, kad Maija
bija pusaudze, tas joprojām izskatījās lieliski! Foto sesijas laikā
Daugavas krastmalā ikvienam klātesošajam aizkustinājumu radīja doma, ka šis
tērps, darināts ASV laikā, kad Latvijas neatkarība bija tāls sapnis, tagad ir “atgriezies” Tēvzemē! Maija stāstīja:
Es izvēlējos darināt Nīcas tērpu kā pusaudze pēc tam, kad mēs ar ģimeni
ieradāmies kā Otrā pasaules kara bēgļi ASV, Vašingtonas pilsētā 20.
gadsimta piecdesmito gadu sākumā. Lai dabūtu rakstus izšūšanai, es gāju uz ASV
Kongresa bibliotēku, kur sēdēju pie Latvijas etnogrāfijas grāmatām, lai
uzzīmētu rakstus uz rūtiņu papīra. Mamma man jau bija iemācījusi izšūt, kad
dzīvojām bēgļu nometnēs Vācijā.
Audumu nopirku veikalā
kopā ar mammiņu - blūze ir kokvilnas. Saktas ir Vašingtonā pasūtinātas. Es
izrakstīju arī brunčus un ņieburu - pelēku ar Nīcas rakstiem - bet kad es vairs
nedejoju tautas deju grupā, es to aizdevu vienai citai meitenei, un tagad es
vairs nezinu, kur tas ir. Visu tērpu sašuva mamma - viņai bija šujmašīna,
tā bija viena no pirmajām lietām, ko viņa nopirka, nonākot ASV. Diemžēl
villaini nepaguvu pabeigt - tai viens gals ir, bet otra nav. Tas tādēļ, ka es
aizgāju mācīties uz koledžu un man vairs nebija laika to izšūt. Dzīve iet uz
priekšu, vai ne!?
Visbiežāk es vilku šo tērpu, kad uzstājos ar citiem Vašingtonas
latviešu jauniešiem tautas deju ansamblī. Mums bija jādejo viskautkur. Es atceros vienu reizi, kad mums
bija uzstāšanās Tautību festivālā Džordža Vašingtona universitātē. Es dejoju
enerģiski, un mans vainags nolidoja ar lielu blīkšķi, jo tas bija liels un
smags! Nākamā reizē, kas es dejoju garām, es to pacēlu un uzliku atkal galvā!
Pēc tam visi žurnālisti bija ap mani: “Kas tas par kroni? No kurienes es esmu?”
Viņiem ļoti interesēja. Latvieši atkal tika pie mazdrusciņ vārda un uzmanības
avīzē. Agrāk vainagu lika uz pakauša. Tagad jāliek līdz ar matu līniju.
Tautas tērps ir skaists un dziļš latviskās piederības simbols. Kad es
uzvilku tērpu, es jutos lepna un priecīga ka esmu latviete, un ka varu savu
latvisko piederību tik redzami parādīt. Es vilku tērpu ne tikai lai uzstātos
sarīkojumos, bet arī patriotiskos pasākumos, kā, piemēram, 18. novembra
svinībās. Šis ir vienīgais tautas tērps, kas man ir piederējis.
Fotogrāfijas:
Maija Hinkle 2020.
gada februārī Rīgā. Fotogrāfējusi Ilze Strēle
Vašingtonas jauniešu deju kopa 20. gadsimta
50.gados. Pa kreisi Maija Veinbergs Nīcas tērpā. Foto no
muzeja “Latvieši pasaulē” krājuma. Autors nezināms.
Anda Ūdris un Maija
Hinkle tiek bildētas avīžu rakstam 20. gadsimta 50. gados. Foto no muzeja “Latvieši pasaulē”
krājuma. Autors nezināms.
