Biedrība “Mans tautastērps” svin piekto gadskārtu - intervija ar biedrības aizsācēju Ilze Strēle
10. janvāris, 2023 pl. 10:24,
Nav komentāru
Biedrība “Mans tautastērps” svin piekto gadskārtu - intervija ar biedrības aizsācēju Ilze StrēleBiedrība “Mans tautastērps” sākotnēji aizsākās kā ideja izveidot kalendāru ar 12 fotogrāfijām tautastērpos un šo tautastērpu stāstiem, stāsta Ilze Strēle, kuras hobijs ir fotografēšana. Iesākumā bija doma bija savākt šos 12 tautastērpu stāstus savu draudzeņu lokā.
Viena krāšņa fotosesija pēc otras, tautumeitas ar krāsainiem ziedu vainagiem galvās, kronējot tradīciju nēsātājas un glabātājas, viens stāsts pēc otra, ideju un stāstu kamolītis ritinājās jau krietni pāri sākotnējam plānam par kalendāru un 12 fotogrāfijām. Aizrautīga ideja parauj līdzi arī citus, Ginta Zaumane pievienojās ar ideju izšūt košos vainagus pērlīšu miniatūrās, Dace Sadaka nāca ar īpaša veltījuma dzejas rindām pie katra stāsta.
Pirmie 120 stāsti savirknējās grāmatā. Grāmatas radīšanai arī tika dibināta biedrība, kura 2023. gada janvārī svin savu 5 gadu jubileju.
Un stāstu apkopošana nav stājusies. Lai arī pēdējos divus gadus mazliet sprunguļus riteņos ielika pandēmija ar dažādiem ierobežojumiem, biedrībā idejas virmo, nāk klāt arvien jauni stāsti un fotogrāfijas par tautastērpu un to īpašnieku gaitām tepat Latvijā un arī tālumā, izstāde “Mans tautastērps pasaulē” ceļo pa Latvijas kultūras namiem un izstāžu vietām, un arī biedrības meitenes pa laikam tiekas, uzburbuļo idejas, un biedrība piedalās dažādos sevis radītos un citu vadītos projektos.
Šodienas intervija būs ar biedrības dibinātāju un Mammu, idejas aizsācēju, bez kuras nekā no šī visa nebūtu – Ilzi Strēli. Jautājumus sagatavojušas biedrības meitenes, jo ikdienā viena no otras esam dažādos attālumos, un ir lietas, ko ļoti gribējies pajautāt Ilzei, bet nekad nav sanācis.
Par ko Tu vēlējies kļūt bērnībā?
Tā īsti neatceros - par frizieri laikam, jo man bija lelle Inga ar gariem blondiem viļņotiem matiem, kurai nogriezu ‘čolku’, jo man tā patika labāk. Protams, brāzienu no mammas arī toreiz dabūju. Vēl arī tēloju medmāsiņu un ārstēju savas lelles.
Kāda bija Tava sapņu profesija bērnībā un pirmajos skolas gados?
Pianiste, jo mācījos bērnu mūzikas skolā, bet, tā kā mani neuzņēma pianistos Mūzikas vidusskolā, (pārāk īsi pirksti), teica, lai ejot uz kordiriģentiem, bet man negribējās “plātīties” kora priekšā. Tad gribēju mācīties Konservatorijā par kultūras darbinieku. Tomēr spītības dēl iestājos Medicīnas institūtā, jo mamma teica, ka atļaus man mācīties vienalga kur, tikai ne Medicīnas institūtā.
Kādi bija Tavi lielie bērnības sapņi? Vai tie ir piepildījušies?
Tā īsti neatceros, man jau liekas, ka neko dižu tajā laikā nesapņoju, jo dzīve ritēja mazliet savādāk nekā tagad.
Ja vari, nosauc 3 konkrētas emocijas/ tiekšanās / sajūtas par kurām sapņoji savos 16-19 gados?
Iegūt izglītību, būt neatkarīgai, gribējās, lai vecāki mazāk kontrolē.
Vai par iegādātu tautastērpu var teikt “mans tautastērps” t.i. kontekstā ar biedrības pamatnostādni: pašu roku darbs, dzimtas mantojums utt?
Domāju, ka var, ja tikai šis “mans “iekļauj tērpā visu to, ko sajūtu par savu esam. Un ne jau visi manto, ne visiem ir prasmes un iespējas darināt pašiem. Nav jau nozīmes, kurš darina - tērpā jābūt ieliktām savām domā, sajūtām. Par savu laikam nesauktu tērpu, kurš pārpirkts no kāda cita valkātāja, jo enerģija un spēks tam pavisam savādāks.
Kāda ir Tava attieksme ir jaunrades tautastērpiem?
Lai ir - jo tautastērps ir dzīvs, tas aug un attīstās arī šajā gadsimtā, tika jāzina, kāpēc tas ir jaunradīts un jāmāk paskaidrot, ka tas nav 19.gs tautastērps, ka tā nav vēsture, bet jaunrade. Un lai tur nebūtu daudzu gadsimtu sajaukums vienā tērpā. Un vēl - domāju, ka nebūtu pareizi to vilkt uz pasākumiem, kur tiek prezentēti tautastērpi to esošajā nozīmē. Velkam uz ģimenes ballītēm, privātos pasākumos, var jau arī Dziesmu svētkos, skatītāju rindās esot, bet ne dziedot korī vai dejojot Deju svētkos. Varbūt var veidot skati tieši jaunradītiem tērpiem ?
Kāds ir bijis neparastākais piedzīvojums - kuriozs, sava veida vilšanās un lielākais saviļņojums pa šiem pieciem gadiem biedrībā “Mans tautastērps”?
Piedzīvojumu jūra…. Saviļņojums - noteikti Vairas Vīķes-Freibergas fotosesija, un tas, kā viņa, lepni paceltu galvu, ar manis pīto vainadziņu galvā, aizgāja mājās no Vērmanes dārza pa Rīgas ielām. Un protams, pēc tam tikām uzaicinātas arī ciemos pie viņas uz vārda dienu. Un tas, ka mūsu grāmata tiek izvēlēta dāvanai lielos nozīmīgos pasākumos. Vēl - Latvijas Lepnuma balvas iegūšana un viss pasākums gan pirms, gan pasniegšanas dienā!!!
Kuriozs - viens no - ar Anitu sarunājām bildēties Kuldīgā un sarunājām, ka viņa pati darina vainadziņu, bet šī - aizmirsusi, tad nu dzinām Jāni pēc puķēm un pinām uz vietas. Vēl, Ventspilī sarunājām ātro fotosesiju Initai - vainadziņš no Rimi pirktām lefkojām tapa 3 min laikā. Bet Solvita vainadziņa darināšanai priežu zarus ar ziediem saplūcām Ventspils Piejūras parkā. Tādu lielu vilšanos nemaz nav bijis….viena no mazajām - fotografējot Zandu, iepriekšējā vakarā ziedošais margrietiņu lauks ticis nopļauts, bija jādomā kāds cits risinājums vainagam.
Kādas ir tās vērtības, kas ir kā dzenulis, lai turpinātu pirms 5 gadiem iesākto projektu "Mans Tautastērps"?
Vērtības neaprakstāmas, vārdos neizsakāmas - ja saproti, ka tas, ko dari, ir svarīgi vēl kaut vienam cilvēkam, tad atliek tikai darīt, jo nevar tā vienkārši pateikt - viss, ar šo viss beidzas…. Protams, šobrīd viss iegājies mazliet citās sliedēs nekā tas bija sākumā, bet tas jau ir labi, jo viss notiek, viss mainās un attīstās, un vērtība šim visam ar to tikai pieaug.
Kāds varētu izskatīties "Mans Tautastērps" vēl pēc 5 gadiem?
Skaitliski tāds pats apmēram, savā būtībā arī, bet noteikti būs vēl daudz citu aktivitāšu, kuras realizēsim. Noteikti gribētu nokļūt nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ar mūsu stāstiem, un ar šo nokļūt vēl tālāk pasaulē. Gribētos vairāk tikt ciemos pie ārzemju latviešiem - gan uzklausīt un fotografēt stāstus, gan izstādi aizvest. Varbūt kādas meistarklases saorganizēt… tam visam vajag daudz brīva laika, bet valsts mani pensijā vēl nelaiž….
Kad un kā radās interese par fotografēšanu? Vai nav bijusi doma / vēlme pamest darbu kā ģimenes ārstam bet strādāt profesionāli fotografējot?
Interese sākās 12 gadu vecumā, kad tētis iedeva fotoaparātu Smena-2, un es devos ekskursijā uz Sočiem. Tad nu fotografēju savam priekam un ģimenei, līdz 2008. gadā nopirku spoguļkameru un sapratu, ka no tās neko nesaprotu. Fotogrāfijas pamatus apguvu Rīgā Fotoakadēmijā pie Daiņa Matisona. Turpat apguvu arī emocionālās fotogrāfijas kursu un portreta fotogrāfiju. Dabas meistarklasē pie labākā dabas fotogrāfa Andra Eglīša apguvu dabas foto noslēpumus. Regulāri piedalos foto plenēros. Esmu piedalījusies dabas foto izstādēs kopā ar citiem dabas fotogrāfiem. Pamest maizes darbu medicīnā doma nav bijusi, jo foto netraucē darbam (brīžiem tomēr traucē), bet palīdz. Un nemaz neesmu un negribu būt profesionāls fotogrāfs - gribu fotografēt tā, kā es to jūtu. Man sajūtas svarīgākas par tehniskajām lietām.
Kāds bija Tavs pirmais rokdarbs, un cik gados?
Skolas laikā - darbmācības stundās pie skolotājas Zirdziņas - nu īsti pat neatceros - kaut ko tamborējām, kaut ko adījām, dažādus rakstu paraudziņus, šalli jau nu noteikti, šuvām priekšautu, svārkus. Pat atceros, ka audums bija brūni oranži sarkani rūtains un svārki ar pretfaltēm bija. Tad arī gāju aušanas pulciņā, audām lina sedziņas (man pat liekas, ka viena vēl kaut kur skapī ir) un sienas segas ar cilpiņām un tautiskiem rakstiem. Uz lina izšuvām dažādus izšuvuma dūrienus - balts lins un sarkans mulinē diegs vēl acīs stāv.
Ar kuru rokdarbu Tu visvairāk lepojies?
Ar savu divvirziena izvilkuma Zemgales tautastērpa kreklu, kurš darināts 1989. gadā Ilgas Madres vadībā. Un ar savas bērnības segas gandrīz precīzu atveidojumu (nav tikai maliņas tādas, kā bija oriģinālam) - un šis ar tādu īpašu pievienoto vērtību.
Ko no rokdarbiem Tu vēl vēlētos pamēģināt?
Gribētu uzaust kādu rūtainu lakatu… bet saprotu, ka tam vajag laiku… nu varbūt, kad būšu pensijā… kas zina….
Kad Tevī radās azarts adīšanai?
Skolas laikā jau adīju, adīju arī pēc tam, institūtā mācoties un darba gaitu sākumā. Adīju sev un savam dēlam, jo tajos gados neko veikalā nopirkt nevarēja. Pēc tam bija brīdis, kad neadīju - nezinu kāpēc (varbūt arī tāpēc, ka veikalos bija nopērkamas arī adītas lietas un roku darbs nebija modē… un tad atkal -laikam biedrības un mazā ‘mudžināšanās’ pulciņa iedvesmota atsāku adīt. Šajā spriedzes pilnajā laikā tas ir tik relaksējoši.
Kādi smieklīgi pārpratumi vai atgadījumi ir bijuši saistība ar rokdarbiem?
Ir tādi adījumi, kurus uzadu un ielieku skapī… nu varbūt vienu reizi uzvelku…
Kad pēdējoreiz esi jutusi tauriņus vēderā un degsmi uzticēties nezināmajam - izdarīt ko pilnīgi ‘crazy’, pretēju ikdienas takā ierastajam?
Nu uz šo jautājumu ir tik grūti atbildēt - es parasti visu mēģinu apdomāt un tad darīt, uzticos intuīcijai.
Ja Tu nokļūtu uz neapdzīvotas salas, kādas 3 lietas Tu gribētu ņemt līdzi?
Dziju, sērkociņus, katliņu.
Kas Tevi visvairāk/visātrāk var nokaitināt?
Nepatiesība, meli, nepatiess apvainojums, cilvēku stulbums un neiecietība.
Ar kādu paveiktu lielu / mazu darbiņu Tu lepojies?
Ar biedrību “Mans tautastērps”. Ar savu mazdēlu. Ar Latvijas Lepnuma ābelīti.
Kas Tev ir mazā dzirkstelīte (iedvesma) tam, ko dari?
Domubiedri, kopābūšana ar cilvēkiem, ar kuriem varu būt es pati. Dziesma. Pastaigas gar jūru, pa mežu. Brīžiem būšana vienatnē.
Kas ir Tavi laimes mirkļi? (sajūtās, paveiktajā, izbaudītajā)?
Kad visi veseli un miers pasaulē.
Kas ir Tavas latvietības piederības formula?
Savu sakņu atrašana, apzināšana, dzimtas koka pētīšana, mammas sarakstīto atmiņu apkopošana grāmatā, senās fotogrāfijas.
Kāda ir Tava sirds dziesma šobrīd?
Šobrīd (29.11.2022) galvā skan Mārtiņa Brauna Dvēselīte… pat nezinu, kāpēc… bet tuvas tās liriskās, smeldzīgās…
Ko Tu darīji pagājušajās brīvdienās?
Tīrīju sniegu, rotāju māju Ziemassvētkiem, dziedāju ar ansambli Jelgavas egles iedegšanas tirdziņā.
