Laila Puķīte

Labdien, „Mans tautastērps”!

Mani uzrunāja jūsu uzaicinājums pierakstīt stāstus par tautastērpiem. Ilgi prātoju, vai vispār ar savu stāstu dalīties vai nē, jo manā ģimenē nav paaudžu paaudzēs  glabāts tautastērps un tā detaļas. 

Bet ja jau rakstu, tad skaidrs, ka esmu uzdrošinājusies ar savu stāstu padalīties.

Saulainus sveicienus un laba vēlējumus visiem sūtu no Alsungas – novada, kur saglabājušās daudz senas tradīcijas, kur lielā cieņā un godā tur tautastērpu un tā valkāšanas tradīcijas. Kur svētkus svin tautastērpos! Kur arī ikdienas apģērbos tiek izmantoti tautastērpu elementi.

Esmu uzaugusi, mācījusies, strādāju un vēl joprojām dzīvoju Alsungā. Lai gan mani vecāki ir kurzemnieki, man nav nekā no vecā tautastērpa. Tomēr vienmēr ir patikuši tautastērpi, jo cilvēki tautastērpos izskatās tik skaisti – stalti, cēli, svinīgi! Mēs esam ļoti bagāti – mums ir tik daudz skaistu tautastērpu,  Vismīļākais no visiem tautastērpiem ir Alsungas tautastērps. Ļoti daudzus gadus atpakaļ es tikai priecājos par tautastērpu, cik skaists, tad saku meklēt informāciju, pētīt un šūt Alsungas tautastērpu, bet tikai citiem. Man ir liels gods un liels prieks, ka man ir iespēja palīdzēt citiem piepildīt sapni sapucēties savā tautastērpā un redzēt kā mainās cilvēks, uzvelkot tautastērpu – iztaisnojas pleci un mugura, stāja staltāka, mirdzums acīs, smaids uz lūpām un lepnums sirdī.

Daudzus gadus atpakaļ uz jautājumu, kāpēc nav pašai savs tautastērps, vienmēr atjokoju, ka man jau nevajag, jo ne es dziedu, ne es dejoju. Un ar to viss sākās! Palaidu visumā informāciju! Tagad dziedu! Un ir pašai savs Alsungas tautastērps!

Sākumā kā jau visiem kurpniekiem – pašiem savu nav, arī man pilns savs tautastērps nebija – vienkārši nebija tam laika, jo jāšuj citiem. Uz pirmajiem koncertiem ansambļa vadītāja iedeva šo to no saviem krājumiem un kaut kas jau bija pašai ar. Ja es sākumā būtu pirkusi saktu, tad noteikti pirktu mazāko. Bet pēc  senās ansambļa vadītājas trīsrindenes pielaikošanas sapratu, ka mazāka man vienkārši nepiestāv!

Tērps tapa lēnām un uz noteiktiem pasākumiem kāda daļa ( Dziesmusvētkos – krekls, Miķeļos – bruncis utt.) tika nopirkta, uzšūta vai iemainīta. Tagad ar lielu prieku un lepnumu Dziesmusvētkos un citos  pasākumos piedalos pašas darinātajā tautastērpā. Un tā ir pavisam cita sajūta – pašai savs tautastērps.  

Laila Puķīte,Alsungā.