Ieva Mežapuķe un Marta Nora Mežapuķe

Stīgas, kas vieno, laiks, kas šķir,
soļi smiltīs debesu vēju 
no klusuma šļakatām neatšķir.
Linu kreklā plauksta uz sirds-
līnijas vējā,
bērna acis, kas Gaujkrastos mirdz
un dejo ar laiku, 
vien skardamās vējam ar pirkstu rotaļām tuvāk par 
gaismas šautru,
ziedlapas rietā kļauj un gaisma tās vaļā ver,
manu - latveites dzīvi simts saules gaismekļiem tver.
/D. Sadaka/

Esmu tautisko deju dejotāja. 
Daudzu gadu garumā koncertos un deju svētkos esmu valkājusi daudz un dažādus deju kolektīva tautastērpus no vairākiem Latvijas novadiem, līdz nesen sāku interesēties par to atšķirībām un raksturojošām iezīmēm. Līdz ar Latvijas simtgades tuvošanos un projekta „Katram savu tautastērpu” aktivitātēm sāku domāt par sava tautastērpa darināšanu. 
Esmu valmieriete, tādēļ bija loģiski izvēlēties sev tieši Valmieras tautastērpu. Pirmos darināju brunčus – pati atradu stelles un aušanas skolotāju, apguvu aušanas prasmes. Šie brunči ir mazliet spilgtākās krāsās un ar ilgnoturīgāku sarkano apakšmalu, jo tiks izmantoti ne tikai Līgosvētkos un citos godos, bet arī tautas dejā uz skatuves, tādi paši tiek austi un šūti tautas deju kolektīvam „Gauja”, kur šobrīd dejoju.
Tā kā jau ilgus gadus mans hobijs ir pērlīšu rokdarbi, tad izšuvu arī skaisto Vidzemes vesti un vainagu pēc Valmieras muzejā apskatāmā parauga. Manā pūrā ir arī pašas darināta, smalkiem diegiem izšūta Vidzemes vainagcepure.
Nākotnē plānoju apgūt jostu aušanu, uzaust sev jostu, kā arī pašas rokām darināt sev Vidzemes izšūto kreklu.


Meitiņai mugurā ir priekš pirtīžām šūts lina krekliņš un Trikātas brunči. No Trikātas nākusi viņas vecvecmāmiņa”.

Ieva Mežapuķe un Marta Nora Mežapuķe,Valmiera