Arnis Krauze

Mans tautastērpa stāsts sākās neilgi pirms Latvijas simtgades. Ja pirms tam, sevišķi Dziesmu svētku un Valsts svētku laikā, biju iedomājies, ka uzvilt savu tautas tērpu būtu vareni, tad tuvojoties simtgadei šī doma kļuva arvien uzmācīgāka. Taču gribēt ir viens, bet tautastērpu nevar tā vienkārši ieiet veikalā un nopirkt. Lieli nopelni pienākas kolēģei no izdevniecības "Žurnāls Santa" Kristīnei Vilītei, kura veidoja rubriku "Uzvelc savu tautastērpu!" gada garumā, apzinot visus meistarus Latvijā, tautastērpu cenas, valkāšanas instrukciju- vārdu sakot- tādu mazu enciklopēdiju. Gatavojot rakstus viņa pati arī nolēma tikt pie sava tērpa un mudināja to darīt arī man. Viss beidzās ar to, ka vienā sestdienā viņa vienkārši teica: "Braucam uz Cēsīm!" un aizveda mani uz aušanas darbnīcu "Vēverīšas" pie tekstilmākslinieces un vienas varen apsviedīgas sievas Dagnijas Kupčes. Kristīne nodeva mani Dagnijas rokās un pie stellēm, kur tapa toreizējā prezidenta Vējoņa kundzes svārku vadmala vienojāmies, ka man būs Piebalgas tērps. Pats esmu no Liezeres, tātad- gandrīz piebaldzēns, jo rakstos nevar atrast Liezeres puses vīru tērpu. Vistuvākais ir Piebalgas. Kad nu biju nonācis tik tālu, ka man būs savs tautas tērps, gāju uz visu banku: no cepures līdz zābakiem. Kopā ar Dagniju piemeklējām labāko vestes rakstu, glītāko jostu. Mētelis man ir tik elegants, ka ar tādu pat ikdienā varētu vilkt- vēsās dienās silda, karstās-dzesē! Un ar piebaldzēna cepuri+ savu augumu es lēnām tuvojos Porziņģa garumam. Tautastērps savu pirmo iznācienu piedzīvoja Latvijas simtgades Dziesmu svētkos. Sajūtas, saprotams, varenas. Tas nav mīts, ka uzvelkot savu tautastērpu mugura iztaisnojas un krūtis izriešas. Jā, biju lepns piebaldzēns! Mans tērps ir bijis gan Dziesmu svētkos, gan TV studijā, gan visaugstākā Latvijas virsotnē- Gaiziņā. Man bija svarīgi arī šogad 4.maijā uzvilkt tērpu un uzkāpt Gaiziņā! Jā, esmu lepns būt latvietis ar savu Ķenča cepuri!